Ņikita Morgunovs par veterāniem spēlētājiem (otrā daļa)

Bijušais CSKA un Krievijas izlases uzbrucējs, 2007. gada Eiropas čempions Ņikita Morgunovs bloga „Sevišķais viedoklis” ietvaros pabeidz savu stāstu par veterānu spēlētāju karjeru īpatnībām.

***
Bloga ieraksta pirmajā daļā es dalījos savā viedoklī par veterānu lomu un tās sagatavošanās aspektiem, ņemot vērā gan personīgo, gan virknes citu pazīstamu spēlētāju pieredzi, ieskaitot arī tos, kuri pašlaik spēlē VTB Vienotajā līgā. Tēmas turpinājumā vēlos parunāt par uzdevumiem un spēlētāju psiholoģiju, kā arī par iemesliem, kas pamudina basketbolistus turpināt karjeru, kad tiek uzskatīts, ka viņu labākie gadi ir jau aizvadīti.

Reta lieta
Veterānam ir diezgan sarežģīts uzdevums, tāpēc ka viņam ne tikai jāsarūpē rezultāts, bet arī jāpalīdz progresēt gan komandai kopumā, gan atsevišķiem spēlētājiem. Un tie nav skaļi vārdi vien, bet tieši tas, ar ko nākas sastapties mūsdienu basketbola reālijās. Treneris, uzsākot sastāva komplektēšanu, trīsreiz padomās, vai parakstīt līgumu ar veterānu. Tas tikai NBA čempionu vecums ir pēc 30 gadiem. Bet pie mums 30 gadi nozīmē „laiks domāt par sporta pamešanu”. Ļoti bieži pie mums raugās perspektīvas virzienā, likvidējot no sastāva veterānus. Un uzreiz par šo perspektīvu sāk aizmirst, kad sākas sezona un vadība pieprasa rezultātu.

Labs profesionālis jebkurā arodā ir reta lieta. Nepieciešams daudz laika un resursu, lai sagatavotu vai atrastu aizstājēju tādam spēlētājam. Tāpēc ir liels pieprasījums pēc pieredzējušiem spēlētājiem, kuri spēlējuši vadošajos starptautiskos čempionātos un turnīros vai arī ir pieredzējuši Krievijas čempionāta finālsērijas. Taču jebkurš spēlētājs vecumā virs 30 gadiem jau ir riska zonā trenerim. Un tad trauksmi sauc viss. Gan iepriekšējie savainojumi, gan fiziskā forma, gan skaudrā nepieciešamība atrast individuālu pieeju treniņu procesam. Tas viss ne vienmēr iekļaujas diktatora tipa trenera, kādu Eiropā ir pilns, stingrajos plānos. Jūs pievērsāt uzmanību, ka ASV daudzas zvaigznes strādā individuāli ar treneriem, kuri bieži vien neietilpst kādas konkrētas komandas treneru korpusā? Un tas, neraugoties uz to, ka pašās komandās pietiek šauras specializācijas treneru. Piemēram var atcerēties, kā mūsu valstī vēl pavisam nesen rūpējās par automašīnām, un tās patiešām kalpoja pa 20-30 gadiem. Savukārt tagad ir vienkāršāk nopirkt jaunu vai citu lietotu, kas strādā.

Pēc Bjerndālena piemēra
Jāpiebilst, ka daudzi veterāni bija ar neapstrīdamu autoritāti, kamēr vien viņi spēlēja basketbolu. Bet kolīdz viņi kļuva par treneriem, tā uzreiz visi tie paši vārdi un aizrādījumi palika bez adresāta. To sekmēja gan statusa maiņa, gan attiecību maiņa ar bijušajiem komandas biedriem. Paši lasītāji var minēt piemērus, kad daudzi spēlētāji, kļūstot par treneriem, vairs neizpildīja tos uzdevumus, ko viņiem uzticēja. Tātad ir nepieciešams spēlētājs, kurš fiziskā ziņā neatpaliek no pārējiem komandas biedriem, no kura tiek prasīta pieredze un drošība. Tas viss prasa lielas pūles un uzmanību individuālajā sagatavošanā. Gan fiziski, gan psiholoģiski. Tas viss prasa papildus laiku, kā Eiropā ir gaužām maz.
Lai cik dīvaini tas nešķistu, tomēr centīšos paskaidrot. Visu individuālo darbu Eiropas komandā aizvien uz sevi uzņemas viss treneru štāvs ar galveno treneri priekšgalā. Un šai sakarā treneri diktatori nepieļaus, ka kāds izceltos no pārējās grupas. Katram trenerim tam būs vērā ņemami argumenti, kāpēc jādara tieši tā, ne citādi. Un tad vairs nepietiek laika, lai atjaunotos, lai izpildītu individuālo programmu (pa diviem treniņiem dienā Eiropā ir ierasta lieta), un vēl arī nedrīkst aizmirst par ģimeni...
Veterāniem bērni jau mēdz būt izauguši vērā ņemamā vecumā, atšķirībā no gados jaunākajiem precētajiem komandas biedriem. Tātad arī laiks ģimenei jāvelta vairāk. Šādā situācijā palielinās nepieciešamība pēc kvalificēta trenera. Tāda speciālista, kurš „zina, kā” – know how. Jo nav universālas tabletes un brīnumaina vingrinājuma, kas ar vienu reizi visu atrisinātu. Nepieciešama pieredze un zināšanas. Un te nu jāatzīst fakts, ka mūsu valstī ir ļoti maz cilvēku, kuriem ir augstu panākumu pieredze vecumā virs 35 gadiem. Un daudzi no viņiem pēc sportista karjeras beigām atraduši sev vietu ne trenera arodā. Tā rezultātā, vēl nav, tā teikt, vispārpieejamā apritē gatavošanās sistēmas un sezonas darba plānu veterāniem.

Mūsdienu tehnoloģijas ļauj mierīgi spēlēt līdz 40 gadu vecumam. Ar pareizu pieeju darbam, sākot jau no agrīna vecuma, var palikt profesionālajā sportā arī līdz 45-50 gadu vecumam. Tādu piemēru nekad nav trūcis. Viens pats Ūle Einārs Bjerndālens biatlonā vien ir ko vērts! Un vēl var minēt tādus vārdus, kā vieglatlēti Merlins Otijs, Viktors Sanejevs, svarcēlās Vasīlijs Aleksejevs, hokejisti Igors Larionovs, Vjačeslavs Fetisovs, basketbolisti Džeisons Kids, Tims Dankans... Tā varētu turpināt vēl ilgi. Atcerēties cilvēkus no dažādiem sporta veidiem, kur bija svarīgas dažādas kvalitātes. Diskutēt par katru no viņiem var vairāku stundu garumā, taču galvenā doma ir tāda. Ja vēlies ilgi un sekmīgi būt profesionālajā sportā, tad jau no agra vecuma jāmācās pareizi veidot savu sportisko sagatavošanos. Nepieciešams pareizs individuālais darbs un psiholoģiskā pieeja laikā, kad neesi kopā ar komandu. Un tam lieti noderētu zinošu cilvēku pieredze.
Atgriežoties pie Bjerndālena piemēram, jālasa visas viņa intervijas no iepriekšējiem gadiem un jāskatās, kā cilvēks mēģināja, eksperimentēja, no kaut kā atteicās, kaut ko izmantoja arī turpmāk. Biatlonam šis cilvēks ir zintnieks. Tiesa, ne tikai biatlonam. Tāds universāls sporta veids kā basketbols prasa pieredzi no visurienes.

Mīlestība pret spēli. Un ne tikai
Tad kas gan virza spēlētāju pretim karjeras turpināšanai arī pēc 35 gadu vecuma sliekšņa sasniegšanas? Sāksim ar to, ka cilvēkam ir jāmīl basketbols un, lai cik banāli tas neizklausītos, jāgrib to spēlēt. Un te vēl jāprecizē: ne tikai strādāt, bet tieši spēlēt. Tādu spēlētāju ir daudz, un es nemaz necentīšos uzskaitīt piemērus. Mazums kādu vēl aizvainošu, nepieminot viņu?!
Droši vien būs skeptiķi, kuri jautās – vai tas nu tikai mīlestība pret basketbolu liek spēlēt pēc 35 gadu vecuma? Es, starp citu, nesaprotu, kāpēc skaitli 35 izvēlējušies kā par kaut kādu robežu, pēc kuras sasniegšanas pat runāt par karjeras turpināšanu nevajadzētu.
Ko gan es varu atbildēt cilvēkiem, kuri var uzskatīt, ka ne tikai mīlestība pret basketbolu vien skubina basketbolistu? Uzskatu, ka nekas tevi nepiespiedīs pārslēgties uz otršķirīgiem iemesliem, ja vien tu neesi ar sirdi un dvēseli basketbolā. Lai gan arī otršķirīgi iemesli var būs. Izcelšu un apskatīšu trīs pamata...
Pirmais iemesls: nevar „sēdēt” mājās. Ir grūti atrasties mājās. Agrāk ģimenes tēvs visu savu enerģiju realizēja basketbolā. Viņš dzīvoja aktīvu sociālo dzīvi. Pēc karjeras beigām viņš pēkšņi sācis nemitīgi atrasties ģimenes lokā, bet enerģija kūsā un tā kaut kur jāizlieto. Sanāk, ka reizēm tas tiek darīts pār ģimenes locekļiem. Reizēm tā enerģija ir pozitīva. Līdz brīdim zināmam. Taču kad tās ir pārāk daudz, tā izjauc ģimeni. Daudzi tādēļ mūks prom atpakaļ laukumā, atgriežas basketbolā. Kurš nevar vai nevēlas trenēt, turpina spēlēt. Taču tas vairāk ir kompromiss ar sevi, ne ar ģimeni. Der ik pa laikam atcerēties par psiholoģisko darbu ar sevi kā vienu no faktoriem.
Otrais iemesls: „Pulvers sauss”. Basketbolists joprojām nav atspēlējies, viņš alkst uzvaru. Viņam pietrūkst: a) gredzena; b) čempionu titula.
Ir puiši, kuriem labi izvērtās karjera, taču lielu uzvaru tā arī nebija. Tāpēc viņi turpina sportisko karjeru tik ilgi, kamēr neīsteno savu sapni.
Trešais iemesls: finansiālais. Kad karjera neizvērtās, kā cerēts, un neizdevās nopelnīt pietiekami daudz naudas, kā tas izdodas vadošajiem spēlētājiem. Vai arī jaunībā notrieca visas naudas mašīnām, tūningam un meitenēm, bet pirkt dzīvokli un veikt ieguldījumus grasījās vēlāk. Taču pēc tam var iejaukties smags savainojums, kuras dziedēšanai var aiziet visi iekrājumi. Tāpat var notikit ģimeniska situācija – agras laulības, vairāku bērnu parādīšanās, radinieku finansēšana. Viss laiks un nauda aizgāja šo jautājumu risināšanai, kā dēļ cilvēks turpina spēlēt pēc iespējas ilgāk, cenšoties kaut ko nopelnīt.

...Katru niansi var apspriest atsevišķi un piesaukt dažādus piemērus. Diemžēl cilvēka psiholoģija sportā ir tāda, ka ir ļoti grūti piespiest sevi strādāt un spēlēt pēc 35 gadu vecuma. Sevišķi tiem spēlētājiem, kuri nonāk situācijā, kad īsā laika periodā izdevās nodrošināt vecumdienas ne tikai sev un bērniem, bet vēl arī mazbērniem. Tādās situācijās pazūt stimuls turpināt karjeru arī pēc 30 gadu vecuma. Bet galvenais tomēr paliek fakts, ka tikai īsti basketbola fanātiķi spēlēs līdz pašām beigām. Cilvēki, kuri basketbolam atdod sevi visu laukumā un ārpus tā. Un viņi ne tikai vienkārši spēlēs, bet dos reālu atbalstu savai komandai. Gan laukumā, gan ārpus tā.

Ņikita Morgunovs,
2007. gada Eiropas čempions, 1998. gada pasaules vicečempions