Ņikita Morgunovs par spēlētājiem veterāniem (1. daļa)

Mūsu mājas lapa piedāvā jaunu ierakstu blogā "Īpašais viedoklis". Tā autori ir basketbola pasaulē pazīstami speciālisti, kuri stāsta par interesantākajiem notikumiem, tendencēm un varoņiem VTB Vienotajā līga.

Mūsu bloga jaunais autors ir bijušais CSKA un Krievijas izlases uzbrucējs Ņikita Morgunovs, 2007. gada Eiropas čempions. Šogad pieliekot punktu savai ilggadējai sportista karjerai (Morgunovs debitēja lielajā basketbolā CSKA kreklā jau 1993. gadā), viņš pastāstīja par veterānu spēlētāju lomu un tā gatavošanās aspektiem. No personīgās pieredzes, kā arī no Kobes Braienta un citu pašreizējo veterānu piemēriem, kas šosezon redzami VTB Vienotajā līgā.

***

Spēlētājs veterāns ir relatīvs jēdziens. Kas ir noteicošais, nosakot,mvai spēlētājs ir veterāns? Vecums vai viņa pieredze? Pirmajā gadījumā viss ir vienkārši, pietiek tikai ielūkoties dzimšanas datumā pasē. Lai gan es uzskatu, ka par īsteniem veterāniem jāuzskata tie, kuri spēlējuši daudz sezonu. Tieši spēlējuši, nevis skaitījās komandā, sēžot uz rezervistu soliņa.

Loma
Veterānam ne tikai jāved sev līdzi jaunos, jāsaliedē komanda, bet arī jāgatavo citus spēlētājus tai lomai nākotnē. Ir viegli būt pieredzējušāka spēlētāja ietekmē un izdarīt visu, ko tev liek. Cita lieta, kad tādi spēlētāji aiziet, un pēc viņiem paliek tukšums. It kā spēlētāji pēc sava vecuma rādītājiem der veterānu lomai, taču viņi pilnībā nav gatavi palīdzēt trenerim vadīt komandu.
Pieredzējušam spēlētājam nepietiek ar paļaušanos uz saviem pērnajiem panākumiem - uzvarām un tituliem - vien. Tāpēc ka jebkurš jaunais spēlētājs atceras tikai to, kas bijis pirms sezonām divām trim, bet ne tālo un vareno pagātni. Veterānam ir svarīgi apstiprināt savu statusu, viņš nedrīkst atpalikt no jaunajiem treniņos veiktā darba apjoma ziņā. Veterāna pieredze ir autoritāte, kas tiek izkarota ne tikai ar vārdiem vien, bet arī ar to, kā sevi nostādi kolektīvā.
Veterāniem ir jāpalīdz komandai laukumā, jāsaka priekšā un jāizvairās no bosošanās grūtos brīžos. Bet ik pa laikam, kad jaunie sāk pielaikot iedomu kroni galvā, jāprot sapurināt emocionāli ar kādu skarbāku vārdu.

Gatavošanās
Pēc personiskās pieredzes zinu: sezonai jāgatavojas ļoti nopietni, pareizi jāsadala spēki visai sezonai. Svarīgs gan fiziskais, gan psiholoģiskais darbs. Ja esi slikti trenējies un palaidi garām svarīgu brīdi, 30 gadus vecs organisms uzreiz liks to noprast. Tajā vecumā nedrīkst vairs slinkot.
Tāpat nedrīkst nenovērtēt morālo aspektu. Vissvarīgākais ir atrast motivācijj. Pēdējos piecus gadus es biju nemitīgi meklējumos. Lai gan vēl 33 un 34 gadu vecumā man ar to nebuja nekādu problēmu. Pēc tam, kad jau iedzīvojos smagā savainojumā, nācās sevi noskaņot, meklēt sevī gribasspēku turpināt spēlēt. Galu galā es jutu, ka man pietrūkst adrenalīna un uzvaru kāres.
Vēlme palīdzēt komandai iekļūt tālāk - VTB Vienotajā līgā, vēl pāris sezonas uzspēlēt augstā līmenī - tas man deva spēkus karjeras turpināšanai. Ja cilvēkam ir motivācija, viņš turpinās doties laukumā.

Kobe Braients
Kobes Braienta veselība izsīkst, izsīkst arī pats spēlētājs. Lai arī viņš to vēlējās, lai kā viņš centās, viņs vairs nespēja būt "melnā mamba". Ar gribasspēku un darba spējām vien ir par maz. Mēs nevaram zināt visas nianses, protams, taču domāju, ka Braientam nevajadzēja forsēt rehabilitācijas procesu, bija jāmaina spēlētāja paiholoģija - jānomet no viņa pleciem atbildības slogs un mediju uzmanība. Kobes paziņojums par to, ka šī ir viņa pēdējā sezona karjerā, izskatās pēc kapitulēšanas basketbola pasaules priekšā. Sanāk, ka viņš padevās tajā mirklī, kad nespēja atgriezties tajā augstaja līmeni, kādā bija ilgus gadus.

Tieši tāpat man pirms gadiem pieciem teica: labāk aizej tagad, un tevi atcerēsies kā uzbarētāju. Kaut kādā brīdī es sapratu, ka man jāpalīdz jaunajiem veidot viņu karjeras, jāpalīdz viņiem attīstīties un virzīties uz priekšu, iet pēc līdera lomas. Un te, gadījumā ar Kobi Braientu, tieši izceļas diženā spēlētāja ne mazāk dižais egoisms. Iespējams, viņam izdotos atgriezties, ja vien viņš dalītu līdera nastu ar vēl kādu komandas biedru.

Par sevi
Man vienmēr jautājuši par to, kas mani dzina uz priekšu. Kāpēc es turpināju spēlēt, braucu uz Vladivostoku, jo biju taču jau daudz ko sasniedzis savā karjerā. Es uz to visu atbildēju ar vienu frāzi: "Es ne ar ko nevēlos piekāpties jaunajām paaudzēm." Cik to bijis manas karjeras laikā? Grūti pat saskaitīt... Mana profesionālā karjera ilga 25 gadus. Bija gadijumi, kad mani treneri bija mani vienaudži vai pat jaunāki par mani. Un arī tas mani papildus motivēja. Izrādījās, ka arī 40 gadu vecumā var mācīties spēlēt basketbolu.

Līdz 28-29 gadu vecumam viss padevās viegli - noskaņošanās spēlei vai turnīram palīdzēja demonstrēt augsta līmeņa basketbolu. Kad man palika 29 gadi, sāku apzināties, ka uz veciem lauriem vien vairs neizvilkšu un ka zināma paviršība ar mani var izspēlēt ļaunu joku. Es vairs nevarēju viegli apskriet jebkuru garo spēlētāju laukumā vai izstumdīt jauno zem groza. Tādās reizēs basketbolistus piemeklē panika un apziņa, ka vairs nekad nebūsi tāds, kāds biji iepriekš.
Igors Aleksandrovičs Zavjalovs ir mans treneris, kurš daudzus gadus palīdzēja gatavoties sezonai. Vienmēr teicu, saku un teikšu viņam pateicības vārdus. Viņš man palīdzēja pārdomāt un pārveidot gatavošanās posmu, miega režīmu un ēšanu. Pilnībā mainījās psiholoģiskais stāvoklis. Pēkšņi izrādījās, ka es varu būt pat labāks, nekā divus vai trīs gadus iepriekš. Tas viss man palīdzēja atgriezties Krievijas izlasē un izcīnīt Eiropas čempiona titulu 2007. gadā.
Agrāk likās, ka pietiek tikai pastrādāt treniņos un būt enerģiskam spēlē. Cik ļoti gan citādi varēja izvērsties mana karjera, ja es jau agrāk izmainītu savu pieeju...

Mūsdienu veterāni
Viktors Hrjapa, Sergejs Moņa, Jegors Vjaļcevs, Sergejs Bikovs - īsti veterāni, kuri vēl šodien pat spēlē visaugstākajā līmeni, VTB Vienotās līgas čempionātā. Tam tuvojas (galvenokārt jau ar spēlētāja pieredzi) Andrejs Voroncevičs. Ir vēl vesela virkne spēlētāju, kuri stāv uz sliekšņa satusam "veterāns". Domāju, viņi paši vēl negribētu, lai viņus šādi sauktu. Jo viņiem joprojām ir pietiekami daudz enerģijas, lai atstātu jaņos jaunos spēlētājus.
Viņus virza uz priekšu uzvaru kāre. Jautājums nav par naudu vai skopumu, kā daži domā. Jaunībā mēs nenopietni attiecāmies pret dažām sacensībām, izniekojām talantu, izlaižot no rokām uzvaras un panākumus. Brieduma vecumā klāt nāk apziņa, ka būtu varējis sasniegt vairāk, tikai vajadzēja nopietnāk attiekties pret savu nodarbi. Pieredzējušiem spēlētājiem ir skaidrība, ka viņiem ir pietiekami daudz spēku jaunām uzvarām, bet galvenais - viņiem ir pieredze tam, lai pareizi pielietotu savu spēku. Tādās reizēs neviens nevēlēsies priekšlaikus doties pensijā.

Viktors Hrjapa
Viktors Hrjapa ir pirmais galvenais veterāns. Viņš ir komandas treneris, dvēsele un kapteinis vienā personā. Viņa nozīme komandā jūtama jau kopš 2007. gada. Vitja ir viens no spilgtākajiem talantiem Krievijā, taču viņš zina arī ro, kad jāpasaka kāds skarbāks vārds un kad - jāsamazina spriedze. Kluba vadības priekšā viņš var aizstāvēt jebkuru savu komandas biedru. Agrākos gados viņš bija jaunos un pieredzējušos spēlētājus saistošais posms. Hrjapa visus vienoja ar vienu mērķi, padarīja visus par domubiedriem.

Novēlu Viktoram veselību, motivāciju (kuras, domāju, viņam ir atliku likām) un pēc iespējas garāku spēlētāja karjeru. Tādi spēlētāji un komandas biedri, kuri ir reāli piemēri profesionālismam, nepieciešami gados jaunākiem spēlētājiem.

Turpinājjms sekos...

Ņikita Morgunovs,
2007. gada Eiropas čempions, 1998. gada pasaules vicečempions