Bez draudzīga neizšķirta

Tradicionālā VTB Vienotās līgas „Basketbola draugu spēle” mums žurnālistiem ir teicama iespēja salīdzināt savu basketbola apziņu ar objektīvo realitāti, ko izjūtas uz savas ādas. Jūs pat nevarat iedomāties, cik augstu meistarību mēs demonstrējam laukumā savās fantāzijās. Nemaz nevar saskaitīt, cik maču mēs savā iztēlē uzvaram ar trīspunktnieku pāri roku mežam līdz ar sirēnu. Pat noskaņojoties pret sevi maksimāli kritiski, mēs nopietni iedomājamies: ja ne aicinājums izstarot saprātīgo, labo un mūžīgo, mēs droši vien varētu spēlēt ne sliktāk par soliņa otrajiem trešajiem vīriem, bet ar nelieliem treniņiem nešaubīgi krāšņotu sākumsastāvus lielākajā daļā līgas klubu.

Šogad mainījušais „Draugu spēles” formātam it kā bija jāizsit no mums šīs muļķības uz visiem laikiem. Pret rakstorši-runājošo brālību USK CSKA galvenajā laukumā stājās cilvēki, kuru varoņdarbi basketbola laukumā notika īstenībā, nevis tikai sapņos...

„Himki” ģenerāldirektors Pāvels Astahovs pēc spēlētāja karjeras beigām varbūt arī kļuvis kādu kilogramu smagāks, taču tikai un vienīgi dēļ sava vadības vieduma un apkārtējo cieņas. Viss pārējais, ieskaitot mīkstu un precīzu metienu, viņam piemīt joprojām. Lai „Himki” sargā augstākie spēli, bet kārtējās savainojumu epidēmijas gadījumā es zināšu, kurš vēl, atskaitot galveno treneri, viegli un komandai nesāpīgi spēs nomainīt uzvalku pret spēles kreklu.

Garais un sirsnīgais Jirži Zideks ir uzvarējis Eirolīgā un spēlējis NBA, tāpēc vēl citi komplimenti, domāju, ir lieki.

Es neieteiktu saniknot allaž cīnīties gatavo Tomu Pačesu, pat tad, kad viņš būs 70 gadus vecs – izvedīs pāri darītāju laukumā un pazemos viņu ne pa jokam.

Oļegs Fokins – „Avtodor” skolas pārstāvis. Tie, kuri nepieredzēja dižo basketbola dueli Saratova – Maskava pagājušā gadsimta beigās, šosezon varēja pārliecināties, ka kuru katru melnibalto rindās neturētu.

Un arī VTB Vienotās līgas prezidents Sergejs Kuščenko komandai deva ne tikai vadības padomus, bet arī papildus snaiperi, kurš pēc komandējuma biatlonā sapratis, ka ar soda apļiem pēc neprecīza „šāviņa” neviens nejoko.

Līgas ģenerāldirektora vietnieks Aleksandrs Fedotovs diezgan daudz berzēja rokas un pieņēma jebkuras derības uz spēles gala iznākumu savas komandas labā un uz paša rezultativitāti. Trīs precīzi metieni treniņos, kas notika dienu iepriekš, atjaunoja viņa ticību saviem spēkiem.

Par savu lozungu izvēloties „Pusdienlaiks!”, žurnālisti metās īstenot dzīvē trenera Sergeja Tarakanova uzstādījumus, kuri bija visupirms neļaut pretiniekiem gūt vieglus punktus.
Jūsu komentētājs priekos par iekļūšanu starta pieciniekā uzreiz aizmirsa, ko mūsu aizsardzības koncepcija pieļāva – vai drīkstēja mest tālmetienus, vai nepārdzīvot par caurgājieniem, - un entuziastiski „pļāva” savus pretiniekus gan uz perimetra, gan zem groza, turklāt ne tikai zem sava.

Tikai šīs spēles tiesnešu brigādes (leģendārais arbitrs Mihails Davidovs, kā jau sen ierasts, kļuva par vienu no galvenajām zvaigznēm „Draugu mačā”) liberālisms pasargāja viņu no piezīmju normas pārsniegšanas spēles pirmajā minūtē.

Par laimi, komandas biedri dzirdēja treneri daudz labāk, un nekādu pārspīlēšanu nepieļāva. Ja iepriekšējos gados daudzi no viņiem devās laukumā cīnīties par „Spēles vērtīgākā spēlētāja titulu” vienam pret otru, tad šoreiz spalvas un mikrofonu meistaru pretinieku līmenis lika maksimāli mobilizēties un ievērot disciplīnu. Laiku pa laikam Astahova precīzie metieni, Pačesa un Fokina caurgājieni deva līgas izlasei labākas pozīcijas, bet izšķirošo triecienu viņi atlika uz vēlāku laiku. Žurnālisti, savam trenerim par aizvien pieaugošu pārsteigumu, turēja līdzi un ik pa laikam pat izvirzījās vadībā, pateicoties Ņikitas Zagdaja un Antona Zimina metieniem.

Tamlīdzīgas spēles nereti beidzas ar draudzīgiem neizšķirtiem, taču kad 20 sekundes pirms spēles beigām tas atkal parādīja uz rezultāta tablo, nevienam pat prātā neienāca apstāties un apmainīties ar apsveikumiem (jau pēc spēles Pačess ģērbtuvēs bija sašļucis: „Kāpēc mēs neiedomājāmies vienkārši turēt bumbu līdz galam un nospēlēt neizšķirti?!”). Līgas komanda centās uzvarēt, taču zaudēja bumbu, un Zagdajs, divās sekundēs pārskrienot pāri visam laukumam, uz mirkli apsteidza sirēnu ar savu metienu no groza apakšas.

Protams, mums neticami paveicās. Pat bail iedomāties, kādu sagrāvi zvaigžņotie pretinieki treneres Ilonas Korstinas vadībā sagādātu žurnālistiem, ja vien to vēlētos. Taču mēs neatteiksimies no revanša mača: jebkurā gadījumā un jebkurā vietā. Vienmēr patīkami doties laukumā pret varoņiem, kas tevi iedvesmoja darbam saistītam ar labāko spēli ar bumbu uz planētas Zeme.