Francisko Kruss:
Sezonas laikā VTB līgā izgāju jaunā līmenī

Regulārais VTB Vienotās līgas dalībnieks Latvijas VEF nespēja iekļūt izslēgšanas spēlēs, taču kopumā šī sezona atstājusi labvēlīgu iespaidu. Pēc neveiksmīgā sezonas sākuma un treneru maiņas komanda bez zvaigznēm sastāvā un lieliem finansiālajiem resursiem prata ievērojami uzlabot savu situāciju turnīra tabulā (4 uzvaras 9 mačos februārī un martā).
Viens no galvenajiem faktoriem, kāpēc rīdzinieki sāka pārvērsties, ir aizsarga Francisko Krusa spilgtais sniegums. Pirmais Meksikas pārstāvis līgā acīmredzot labi iekļāvies komandā, ko pietiekami daiļrunīgi apliecina arī viņa statistika: 13,9 punkti (40,7% realizācija), 5,0 piespēles un 2,5 atlēkušās vidēji spēlē.
Intervijā mūsu mājas lapai VEF meksikāņu leģionārs pastāstīja par savas izvēles veikšanu sportā, atzinās, ka viņam paveicies nokļūt VTB līgas klubā, atdeva godu Latvijas basketbolam, papriecājās par savu tautieti un draugu Polu Stolu no „Avtodor” un norādīja atšķirības starp Meksiku un Krasnojarsku.

Pastāstiet par sevi! Kā jūs, dzimis nebūt ne basketbola lielvalstī Meksikā, iekļāvāties šajā spēlē?
Mans pilnais vārds ir Franciski Havjērs Kruss Saldiva. Mana dzimtā pilsēta – Nogalesa, kas ir Sonoras reģionā, uz pašas Meksikas un ASV robežas. No turienes ceļš līdz Klusajam okeānam ilgst divarpus stundas ar mašīnu, bet līdz Arizonas štatam vien dažas minūtes kājām. Tāpēc mūsu pilsētā vienmēr bijis daudz „gringo”, un arī basketbols nav nekāda neierastā spēle. Var teikt, ka mans ceļš sportā bija paredzēts jau iepriekš. Tēvs bija basketbolists, un es vienmēr labāk un pārliecinošāk spēlēju ar bumbu rokās, nevis kājās. 16 gadu vecumā es pārcēlos uz Denveru un iestājos Ābrahama Linkolna skolā. Pēc tam bija Amerikas studentu līga, kur uzspēju uzspēlēt divās koledžās (pa diviem gadiem katrā) – Rietumu Nebraskas un Vaijomingas.

Pēc NCAA uzspēlējāt dzimtajā Meksikā un Argentīnā, bet tad, redz, pēkšņi šosezon nokļuvāt Eiropas kontinentā – Latvijas VEF...
Tas viss Karlosa Frades dēļ (spāņu speciālists bija VEF galvenais treneris līdz jaunajam gadam – aut. piez.). Viņš pamanīja mani Meksikas izlases spēlēs pasaules čempionātā 2014. gadā Spānijā, pēc kā sekoja manām gaitām visu nākamo sezonu. Aizvadītajā vasarā Frade sazinājās ar manu aģentu un piedāvāja spēlēt viņa vadībā Rīgā. Es, ilgi neprātojot, savācu mantas, uztinu burito ceļam un sēdos lidmašīnā (smejas). Jokoju, protams. Zinu, ka burito un citi Meksikāņu virtuves ēdieni ir bez grūtībām dabūjami arī Eiropā.
Pašlaik esmu laimīgs, ka viss izvērtās tā. Esmu priecīgs, ka pārcēlos tieši uz VEF, kur man radās iespēja spēlēt spēcīgā čempionātā ar spēcīgiem pretiniekiem. Spēlējot VTB Vienotajā līgā pret tiem pašiem CSKA, „Himki”, „Lokomotiv-Kubaņ”, kļūsti spēcīgāks kā basketbolists. Esmu priecīgs, ka man izdevās iekļauties jaunajā komandā un iejusties te kā savējais. Mums VEF izveidojusies teicama komandas ķīmija, un katrs ir gatavs cīnīties par savu kluba biedru.

Cik daudz zinājāt par Latviju pirms savas ierašanās?
Absolūti neko, jo es taču piedzimu otrā pasaules malā. Meksikā daudz ina par citām Eiropas valstīm. Visi zina par Spāniju, Itāliju, Vāciju, Franciju, Lielbritāniju... Latvija un Baltija? Nē, par tām neviens nekā nav dzirdējis. Es nebijos braukt uz Rīgu, jo vienkārši nemaz nezināju, ko lai gaida. Taču jau ar pirmo minūti, kad izgāju pastaigāties pa Rīgas centru, sapratu, ka man te patīk. Neslēpšu, sākumā bija grūti, pietrūka tuvinieku blakus. Visi mani kluba biedri var brīvdienās aizbraukt ciemos pie savām ģimenēm, bet man līdz Meksikai – gandrīz kā līdz mēnesim. Vēlos izmantot situāciju un tuvākajā laikā atvest tuviniekus uz Latviju un Rīgu.

Tagad pelnīti tiekat uzskatīts par vienu no VEF komandas līderiem, kam uztic izšķirošos metienus pēdējos uzbrukumos.
Parasti saka: „Šim puisim ir lieli un dzelzs...” Nu, jūs sapratāt. Taču bez galvenā trenera uzticēšanās šajā sakarā nekādi nevar iztikt. Karloss Frade sezonas pirmajos mēnešos un Jānis Gailītis tagad man uzticas, viņi ir pārliecināti par maniem nerviem, aukstasinību. Es savukārt jūtu komandas atbalstu un cenšos to nepievilt.

Ko jums kā spēlētājam deva pirmā sezona Eiropas basketbolā? Kā tas atšķiras no Dienvidamerikas?
Ziniet, tajā pašā Meksikas čempionātā spēlē daudz labu spēlētāju, daudziem ir NBA pieredze. Taču, atšķirībā no Eiropas basketbola un arī VTB Vienotās līgas, tur spēlē lielākoties skrien un met. Eiropā viss pakārtots spēles sistēmai, basketbola būtības sapratnei. Pat pa šo, vēl ne līdz galam aizvadīto sezonu, esmu ievērojami progresējis spēles saprašanas un lasīšanas ziņā. Var teikt, ka esmu izgājis jaunā līmenī. Tajā, protams, ir treneru un komandas biedru nopelns, kā arī mūsu pretinieku.

Vai jūs basketbola ziņā kā pārsteidza Latvija?
Jā! Te dzimst un spēlē ellīgi talantīgi spēlētāji. Ko vien vērts ir Kristaps Porziņģis, kurš tagad spīd NBA. Uzskatu, ka Latvijas izlasei ir palaimējies uz ilgiem gadiem. Starp maniem kluba biedriem ir daudz lādzīgu un spēcīgu jauniešu, kuri jau tagad demonstrē savu gatavību. Bet Latvijas valstsvienības galvenais lepnums ir lielā izvēle starp garajiem, kustīgajiem un metošajiem puišiem, pret kuriem ir ļoti grūti spēlēt aizsardzībā. Ļoti ceru, ka mūsu izlases – mana Meksikas un Latvijas komanda – sekmīgi aizvadīs vasarā olimpisko kvalifikāciju un dosies uz spēlēm Rio. Būtu vareni nospēlēt pret latviešiem un maniem tagadējiem komandas biedriem olimpiādē. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tagad es zinu dažas viltības, kā apspēlēt šos puišus (smejas).

Starp citu jūs vairs neesat vienīgais meksikānis VTB Vienotajā līgā. Šī pamatturnīra gaitā Krievijas kluba „Avtodor” rindas papildināja, turklāt visai sekmīgi, jūsu tautietis Pols Stols.
Atzīšos, ka ļoti nopriecājos, kad uzzināju, ka Pols grasās ierasties spēlēt uz Krieviju. Mēs ar viņu esam labi draugi un bijušie komandas biedri Meksikas klubā „Rojos Vercaruz”. Plus, protams, mēs jau vairākus gadus kopā spēlējam valstsvienībā. Tāpēc redzamies un komunicējam regulāri. Pirms pāriešanas uz „Avtodor” Stols sazinājās ar mani, lai uzzinātu pēc iespējas vairāk par VTB Vienotās līgas līmeni un komandām. Pieļauju, ka mani secinājumi arī sekmēja šāda lēmuma pieņemšanu. Esmu priecīgs, ka viņš veiksmīgi iekļāvies savā jaunajā klubā un, atšķirībā no manis, turpinās cīņu par čempionu titulu izslēgšanas spēlēs.
Jāteic, ka es un Stols ne tuvu neesam vienīgie meksikāņi Eiropā. Starp mums pazīstamākais ir centrs Gustavo Aijons. Ceru, ka savā nākamajā sezonā Eiropā mērošos spēkiem ar viņa „Real”.

Meksikāņi ir komunikabla tauta, kas patiesi mīl un atbalsta savus varoņus. Nav brīnums, ka jums ir tāds sekotāju pulks sociālajos tīklos...
Domāju, ka mana popularitāte saistīta ar to, ka esmu pirmais meksikānis VTB Vienotās līgas vēsturē. Un, protams, regulāri spēlēju valstsvienībā, nekad nelaižu garām šādu iespēju. Neslēpšu, ir patīkami, ka man ir tik daudz fanu. Ceru, ka turpināšu viņus priecēt ar savu sniegumu kluba un izlases rindās.

Ar ko jums galvenokārt paliks atmiņā šī sezona?
Godīgi? Tas ir neprātīgais aukstums, kas mani pavadīja teju visos komandas izbraukumos. Jā, Krasnojarska un Helsinki ne tuvu nav Meksika (smejas).