Basketbola valoda. Lejaps, džampšots, alley-oop

Mūsu mājas lapa piedāvā rubrikas Basketbola valoda ceturto raidījumu. Tajā mēs stāstām par basketbola terminiem – aizgūtiem vārdiem, specifiskiem izteicieniem un žargonu – valodu, kurā runā visi spēles dalībnieki un līdzjutēji. Katrs jēdziens tiek paskaidrots ar uzskatāmu video piemēru.

Piedāvājam jūsu uzmanībai projekta Basketbola valoda ceturto sēriju, kurā sīki skaidrojam trīs terminus: lejapu, džampšotu un alley-oop.

Lejaps (angliski – lay up)
Lejaps ir viens no visizplatītākajiem metienu veidiem basketbolā. Tas noteikti tiek izpildīts groza tuvumā, kustībā un ar vienu roku. Klasiskajā variantā bumbu uzbrukumā tiek raidīta grozā ar vienu roku no apakšas uz augšu, bet grozā tā iekrīt pēc atsišanās pret vairogu. Lejapi ir aizmugurējās līnijas spēlētāju ierocis. Ar retiem izņēmumiem, tieši aizsargi izpilda šādus metienus.
Groza tuvums padara lejapus par ārkārtīgi efektīvu veidu, kā iekarot pretinieku grozu. Ja spēlētājas izdodas veikt šādu metienu bez kļūdām, tad gandrīz vienmēr bumba sasniegs galamērķi. Neskatoties uz to, lejapi diezgan tiek bloķēti. Aizsardzības komandas centri cenšas noķert pretī grozam skrienošus pretinieku aizsargus un nereti gūst tajā panākumus.
Lejapu meistaru pulkā var iekļaut veselu virkni spēlētāju: Nando De Kolo, Kīts Lengfords, Tairīzs Raiss un Valters Hodžs. Aizvadītajā sezonā viņi ne reizi vien demonstrēja šī metiena efektivitāti.

Džampšots (angliski – jump shot)
Burtiskā tulkojumā džampšots ir metiens lēcienā. Pirmoreiz tāds tika izpildīts tālajā 1934. Gadā, kad to veica Kens Seilorss. Pēc mazliet vairāk kā astoņdesmit gadiem džampšots ir vispopulārākais metiens mūsdienu basketbolā. Tā izpildīšanai spēlētājs, turot bumbu abās rokās, atsperas no grīdas, palecas vertikāli augšup , paceļ rokas ar bumbu, pēc kā ar plaukstas locītavas kustību raida bumbu groza virzienā.
Džampšots ir metiens no distances. Ilgu laiku tas bija raksturīgs tikai mazajiem spēlētājiem. Taču ar laiku jauno basketbola tendenču iespaidā šo metienu apguva arī uzbrucēji un pat daži centri. Tāpēc nav nekā pārsteidzoša tajā, ka Sergejs Moņa, Valērijs Lihodejs un Andrejs Voroncevičs izpilda metienus lēcienā ne sliktāk par vairumu aizsargu.

Alley-oop (angliski – alley-oop)
Alley-oop ir viens no efektīgākajiem metieniem basketbolā. Tas ir divu uzbrūkošās komandas spēlētāju savstarpējās sadarbības rezultāts. Viens no viņiem atdot piespēli groza virzienā, bet otrs lēcienā notver bumbu un nepiezemējoties raida to grozā, kā likums, ar metienu no augšas.
Pirmais alley-oop fiksēts 1960. gadā, un par šī metiena izgudrotāju pieņemts uzskatīt Elu Takeru un viņa brāli Džeraldu, kuri kopā spēlēja Oklahomas Baptistu universitātē. Ar katru nākamo gadu spēlētāji kļuva aizvien atlētiskāki, un tagad mēs varam redzēt efektīgus alley-oop praktiski katrā mačā.
Jāpiebilst, ka bez atlētiskuma šī elementa īstenošanai nepieciešama arī divu spēlētāju savstarpējā sapratne. Visbiežāk piespēlētāja lomā ir saspēles vadītājs, bet metienu izdara augumā ražens centrs vai atsperīgs uzbrucējs. Mūsdienu basketbolā praktiski katrā komandā ir šāda veida spēlētāji. Milošs Teodosičs un Saša Kauns, Malkolms Dileinijs un Entonijs Rendolfs, Skots Mačado un Frenks Elegārs, kā arī daudzi citi.