Vladislavs Starateļjevs:
Visiem patīk spēlēt, nevis trenēties

Viens no talantīgākajiem jaunajiem krievu basketbolistiem aizsargs Vladislavs Starateļjevs šosezon spēris strauju soli uz priekšu savā karjerā. Viņš deva priekšroku spēlēšanai ārzemēs, nevis drošai perspektīvai sēdēt uz soliņa favorīta klubā un cīnīties par kārtējo titulu jauniešu līmenī. Un savu izvēli nenožēlo. Pašlaik Starateļjevs ir VTB Vienotajā līgā visvairāk spēlējošais basketbolists vecumā zem 20 gadiem.

Pārstāvot Gruzijas klubu "Vita", 19 gadus vecais Starateļjevs pavada laukumā 27,3 minūtes vidēji spēlē, kas ir pārliecinoši labākais rādītājs starp vienaudžiem, kuri šosezon aizvadījuši vairāk par vienu spēli mūsu čempionātā. Piemēram - šajā sarakstā otrajā vietā esošajam Grigorijam Motovilovam no "Zenit" ir teju divreiz mazāks spēles laiks - 14,4 minūtes. Turklāt Mtovilovs piedalījies tikai piecās savas komandas spēlēs, bet Starateļjeva rēķinā ir 15 mači, kuros viņš gūst 8,2 punktus vidēji spēlē.
Intervijā mūsu mājas lapai Vladislavs Starateļjevs pastāstīja par spēļu prakses nepieciešamību un īpatnībām, ar kurām jāsaskaras, mēģinot adaptēties pieaugušo basketbolam, padalījās iespaidiem par savu leģionāra statusu ārzemju klubā, atcerējās spēli pret dzimto CSKA "Vita" kreklā un atklāja savu personisko pieredzi par slaveno Gruzijas viesmīlību.

Šosezon "Vita" klubā jums ir tas, kā pietrūkst daudziem jaunajiem basketbolistiem - spēļu prakse spēcīgā čempionātā. Vai tas ir labāk, nekā sēdēt uz rezervistu soliņa spēcīgākā klubā?
Jā, tā arī ir. Var sēdēt uz soliņa, nesaņemot spēļu praksi, taču no viena treniņprocesa vien nebūs iespaidīga progresa. Nemitīgi nepieciešama spēļu prakse ar spēcīgām komandām un spēlētājiem. Spēle vienmēr ir cits stāsts, tajā tu attīsti spēles intuīciju, kā pareizi jāspēlē viena vai cita veida epizodēs, ar katru nākamo maču iekrājas pieredzes bagāža. Ja nospēlēji slikti, tu analizē, ko tieši izdarīji ne tā, lai nākamreiz nepieļautu tās pašas kļūdas. Nospēlēji labi - super, pārliecība uzreiz pieaug.
Tagad, pārstāvot Gruzijas klubu, dodos laukumā pret dažāda līmeņa pretiniekiem, ieskaitot arī Eirolīgas vadošās komandas. Treniņprocesā tādu pieredzi neiekrāsi. Pats jūtu, kā esmu progresējis. Es tagad un es pirms pusgada - divi dažādi spēlētāji. Jā, spēlējot CSKA jauniešu komandā es guvu sev tobrīd nepieciešamo pieredzi. Taču bija svarīgi spert soli uz priekšu, virzīties tālāk. Esmu priecīgs, ka man radās šāda iespēja VTB līgas klubā.

Kas bija visgrūtākais, pārejit uz pieaugušo un profesionāļu basketbolu?
Visgrūtākā bija pārcelšanās prom no mājām, dzimtās pilsētas, kurā spēlēju visu savu mūžu. Sākās patstāvīgā dzīve - ēst gatavošana, veļas mazgāšana... Sadzīve. Taču es pie tā visa ātri pieradu, iegāju šajā režīmā. Esmu patstāvīgs puisis un sapratu, kas un kā (smejas). Vēl viens sarežģīts aspekts - treniņprocess angļu valodā. Kad treneris sāka ātri runāt, ne vienmēr visu sapratu, kas no manis tiek prasīts. Taču katru dienu vāroties šādā atmosfērā, ātri uzlaboju arī savas angļu valodas zināšanas. Tagad tādu valodisku problēmu man vairs nav.
Sarežģījumu basketbola un spēles ziņā man pa lielam nemaz nebija. Tāda līmeņa mačos kā VTB Vienotajā līgā nav laika ilgai prātošanai - lēmumi laukumā ir jāpieņem ļoti ātri. Man bija mežonīga vēlme te nokļūt, izjust profesionālo basketbolu, ikdienā strādāt ar sevi. Tā vēlme pārspēja visus sarežģījumus, kas saistīti ar manu pieredzes trūkumu un jaunību.

Savos 19 gados līgas spēlēs laukumā pavadāt teju 30 minūtes vidēji spēlē. Vai nav pārāk liela slodze? Kā tiekat galā ar to? Vai pagūstat atjaunot spēkus?
Nebūt ne! Slodze ir pilnībā adekvāta. Jo vairāk spēļu prakses, jo labāk. NBA pamatturnīrā ir 82 spēles, un neviens nesūdzas. Visiem patīk spēlēt, nevis trenēties, vai ne tā? Te ir jautājums par citu - jāprot pareizi attiekties pret savu organismu, jārūpējas par to, jāprot pareizi atjaunoties. Nu, un, protams, ir svarīgi ielikt labu fizisko bāzi pirmssezonas periodā.
Pirms un pēc treniņiem un spēlē obligāti padarbojos ar masāžas rolleri muskuļiem, lai tie nebūtu kā no vates un aizcietējuši. Pēc spēlēm obligāta procedūra ir ledus uz kājām. Reizēm dodos pirtī. Plus - dažādus vitamīnus dzeru. Tas viss komplektā dod teicamu atjaunošanos un spēkus.

Šo sezonu jūs sākāt citā līgas klubā - Latvijas VEF. Taču galu galā tā rindās neaizvadījāt nevienu pašu spēli. Kāpēc?
Es aizvadīju pirmssezonas posmu ar VEF, tuvojās sezonas sākums, un visiem leģionāriem, mani ieskaitot, bija jāsaņem uzturēšanās atļauja Latvijā, lai varētu legāli uzturēties valstī un spēlēt. Iesniedzām dokumentus, taču pēc divām nedēļām noskaidrojās, ka tieši no Krievijas pilsoņiem tiek pieprasīta arī izziņa par to, ka neesmu tiesāts. Bez tās es nevarēju saņemt nepieciešamo ID karti. Izziņa tiek gatavota Krievijā mēneša laikā. Sezona sākās, bet es nevarēju spēlēt... Pēc tam līdz novembrim visu nokārtojām - es saņēmu uzurēšanās atļauju. Taču laiks jau bija zaudēts. Bez manis komanda jau aizvadīja vairākas spēles VTB līgā un Latvijas čempionātā, sāka saspēlēties... Turklāt VEFam bija septiņi leģionāri, bet līgas spēles pieteikumā var iekļūt tikai seši. Pēc trenera domām, lai gan viņš ar mani neko daudz netika runājis, es neiekļāvos komandā, kaut arī treniņos apliecinājj sevi neslikti. Es rāvos laukumā, gribēju spēlēt... Un, kad parādījās variants ar Gruzijas "Vita", nedomājot piekritu.

Kā tas ir - būt vienīgajam krievam ārzemju komandā?
Tas ir neparasti un neierasti. Man patīk uzturēt labu atmosfēru komandā, pajokot. Savukārt angļu valodā nesanāk izteikt savas emocijas un izstāstīt kaut kādus stāstus. No otras puses, es cenšos iemācīt komandas biedriem krievu vārdus un izteicienus. Viņi māca mani, bet es viņus. Tas ir jautri. Tagad manā vārdu krājumā ir daudz latviešu un gruzīnu vārdu un izteicienu.

Jāpiebilst, ka "Vita" spēlēs pret čempionāta līdervienībām CSKA, "Himki" un UNIKS jūs guvāt vismaz desmit punktu. Tā bija sakritība vai arī sevišķa noskaņošanās tieši cīņām pret šiem pretiniekiem?
Godīgi sakot, visām spēlēm noskaņojos vienādi. Lai gan droši vien tieši ar tik spēcīgām komandām rodas papildus motivācija - gribas pierādīt sev pašam, ka savā 19 gadu vecumā varu izskatīties solīdi arī viņu līmenī. Kad dodies laukumā pret Eiropas labākajiem klubiem, kuru spēlētājiem burtiski pirms dažiem gadiem sekoju televīzijā un internetā, centies sevi maksimāli labi parādīt.
Protams, sevišķi atmiņā iespiedusies šīs sezonas spēle ar CSKA. Savā laukumā, kad tevi atnākuši atbalstīt vecāki, radinieki un daudz draugu un paziņu, nedrīkstēju iekrist ar ģīmi dubļos. Luk, tādu brīžu dēļ ir vērts spēlēt basketbolu.

Pie kādiem basketbola elementiem nopietni jāpiestrādā Vladislavam Starateļjevam?
Darba ir daudz! Jāuzlabo laukuma pārredzēšana un piespēles. Pēdējā laikā veltu tam papildus uzmanību. "Vita" galvenais treneris Nikolajs Mazurs treniņprocesā bieži man liek spēlēt pirmā numura lomā, lai es trenētu piespēles un bumbas atmešanu atpakaļ. Gruzijas čempionāta spēlēs es to slīpēju, un progress ir. VTB Vienotajā līgā ir grūtāk. Taču ar laiku, ticu, to apgūšu. Tāpat jāuzlabo metienu realizācijas procentu. Brīvu metienu spēlē ir maz. Lielāko daļu situāciju izveidoju sev patstāvīgi, un tāpēc arī bieži neesmu precīzs.

Spēlējot "Vita" klubā un dzīvojot Gruzijā, jums ir iespēja visu redzēt no iekšienes - cik interesants vietējiem līdzjutējiem ir basketbols? Vai iespējams sapulcēt pilnas tribīnes uz spēlēm, kā padomju laikos?
Basketbols ir interesants, taču laikam jau vēl ne tik populārs. Nepieciešams laiks un, protams, uzvaras. Lai gan teikšu, ka uz katru nākamo VTB Vienotās līgas spēli mūs apciemo aizvien vairāk un vairāk skatītāju. Nesenajās spēlēs ar "Kalev" un "Bisons", kad "Vita" piekāpās burtiski tikai pašās galotnēs, mēs parādījām, ka spējam cīnīties un esam atbalsta cienīgi. Starp citu, pēdējo spēli pret "Jeņisej" mēs aizvadījām Kutaisi. Tā patiesi ir basketbola pilsēta Gruzijā. Sapulcējās pilna zāle, mūs vareni atbalstīja - atmosfēra bija ārprātīga, lai gan "Vita" nemaz nav vietējā komanda.

Bet ko varat pastāstīt par slaveno Gruzijas viesmīlību? Vai jums jau ir savs stāsts?
Gruzijā ir ļoti viesmīlīgi un labi ļaudis. Katrs mūsu komandā ir gatavs palīdzēt jebkurā situācijā, uzņemt kā brāli, parādīt pilsētu. Un, jā, man ir savs stāsts. Tbilisi bija pirmais jaunais gads, kad paliku svinēt viens, bez tuviniekiem. Taču "Vita" spēlētājs Levans Šengelija pasauca mani pie sevis - iepazīstināja ar saviem vecākiem, sievu, brāli. Ļoti silti mani uzņēma. Tas bija patīkami. Jaunais gads tika aizvadīts Gruzijas tradīcijās. Sirsnīgi, ar dziesmām un lērumu gardu gruzīņu ēdienu.