MVP atgriešanās. Ērls Roulends, pēc kura skuma

Piemaskavas „Himki” šķīrās no Tairīza Raisa un Peteri Koponena, taču uzreiz atrada viņiem svaigžņotu aizstājēju Ērla Roulenda personā, 2012./2013. gada pamatturnīra MVP Latvijas VEF kreklā. Dmitrijs Koļinovs speciāli VTB Vienotās līgas mājas lapai skaidro, kāpēc himkieši veica veiksmīgu darījumu.

***
Astoņās VTB Vienotās līgas sezonās vidusmēra klubiem bija daudz zvaigžņu, kas meta izaicinājumu čempiona titula galvenajiem pretendentiem. Vieni nespēja pilnībā atvērties, citi aprobežojās ar diviem trīs veiksmīgiem mačiem. Bet Ērlam Roulendam no VEF bija daudz veiksmīgāks stāsts. Zibenīgais amerikānis pārliecinoši nopelnīja pamatturnīra MVP balvu 2012./2013. gada sezonā, kļūstot par pirmo (un tiktāl arī vienīgo) spēlētāju līgas vēsturē ar vairāk kā piecām piespēlēm un 5 atlēkušajām vidēji spēlē visā sezonā. Turklāt ar viņa palīdzību Rīgas klubs kļuva par patiešām konkurētspējīgu grupā ar diviem Eirolīgas dalībniekiem („Zalgiris” un CSKA) un VTB līgas finālistu („Loko”).

Viens no Roulenda galvenajiem noslēpumiem panākuma gūšanā ir neizsīkstoša motivācija un enerģija (pat ārpus spēles epizodēm). Viņa karjera atgādina garu ceļojumu, kur galvenais varonis ar apskaužamu regularitāti maina savu atrašanās vietu labuma meklējumos, tā vietā, lai nolaistu rokas un padotos. Kopš koledžas laikiem Ērls neuzkavējās nevienā no komandām ilgāk par divām sezonām. Viņš nemitīgi ceļoja un meklēja „tramplīnu”, kas viņam palīdzētu uzlidot jaunos augstumos. Trīs kontinenti, Bulgārijas pilsonība un 11 klubi, starp kuriem atradās vieta arī Eirolīgā spēlējušajai spāņu „Unicaja” un Eiropas kausā veiksmīgi nospēlējušajam turku „Banvit”, kur Roulends spēlēja Dimitrisa Itudisa vadībā un, protams, arī Latvijas VEF, ar ko amerikānim noteikti ir saistītas vislabākās atmiņas.

Pārcelšanās uz Himkiem ir stāsta turpinājums. Jauna valsts, jauna motivācija un izaicinājums, ko Roulends ar prieku pieņems.

Vairumā klubos Ērls ne tikai biežāk par citiem vazājās ar bumbu, esot kā diriģents un Eiropas basketbolam neraksturīga stila spēlētājs, kurš pretinieku laukuma pusē vienatnē visu kontrolē, bet bija arī galvenā opcija uzbrukumā. Turklāt nebija sajūtas, ka viņš vilktu deķi uz sevi. Viņam izdevās būt efektīvam gan kā piespēlētājam, gan kā spēlētājam bez bumbas. Tas ir tieši tas, kā „Himki” pietrūka iepriekšējā sezonā. Ja Tairīzs Raiss vēl daļēji spēja saspēlēties ar Alekseju Švedu, tad no Peteri Koponena, kurš 2014./2015. gada sezonā tika atzīts par līgas labāko „sesto ” spēlētāju, pērn nepalika nekas.

Roulends varbūt nav tik populārs brīvo aģentu tirgū, kā Raiss, nav CV ierakstu ar Eirolīgas un Eiropas kausa triumfiem un vēl jo vairāk, nav abu turnīru MVP balvu, taču viņš varētu atklāt Alekseju Švedu, Sergeju Moņu un citus perimetra spēlētājus jaunā gaismā. Tāda līmeņa izpildītāji aizmugurējā līnijā jutīsies daudz drošāk ar nesavtīgu aizsargu ierindā. Svarīgi, ka amerikānis neapjūk, ja paliek viens pats uz trīspunktu metienu līnijas vai ja viņam uztic izšķirošā metiena izpildi. Tas pieredzes, universalitātes un meistaerības sakausējums droši vien liks līdzjutējiem priecāties, nevis šaubīties par jaunpienācēju.

Visvairāk „Himki” līdzjutējus satrauc amerikāņa vecums un fiziskais stāvoklis. Sak, Roulends vairs nav jauns un jāgaida no viņa regress. Tomēr visi apzināti palaiž garām faktu, ka pagājušās sezonas labākais snaiperis Kīts Lengfords ir Ērla vienaudzis, bet otrs rezultatīvākais spēlētājs Raians Tūlsons ir tikai par gadu jaunāks, nekā „Himki” jaunpienācējs. Tad kāpēc gan vajadzētu ieciklēties ar basketbolista vecumu, ja viņš pēdējo sezonu Izraēlā aizvadīja MVP līmenī? Viņam raksturīgie ātrie uzbrukumi pēc pārtvertajām bumbām pārpilda Eiropas līgu skaistāko epizožu topus jau vairākus gadus un noteikti neizpaliks arī gaidāmajā sezonā komandā, kurā mīl ātru spēli.

Tagad Roulendu diez vai nosauks kaut vair par „Himki” otro lielāko zvaigzni. Alekseja Šveda un Perija Džounsa pieredze NBA pārāk stipri metas acīs, lai nopietni attiektos pret tiem, kas karjeras lielāko daļu aizvadīja Eiropas kausa klubos. Tāpēc jo grūtāk noticēt, ka jaunpienācējs varēs atkal pretendēt uz VTB Vienotās līgas pamatturnīra MVP balvu VTB Vienotās līgas pamatturnīrā. Tomēr Duško Ivanovičs ļoti augstu vērtē uz piespēli tendētus saspēles vadītājus, un viņa vadībā viss šķiet iespējams. Melnkalnes speciālista rīcībā esošo spēlētāju iespaidīgais klāstu var turpināt teju mūžīgi – Dimitris Diamantidis, Šemonds Viljamss, Marselo Uertass, Pablo Pridžioni, Hosē Kalderons. Visi saspēles vadītāji pēc darba ar šo speciālistu izgāja citā līmenī, bet pēdējie trīs aizbrauca otrpus okeānam. Tāpēc uzskatīt pāreju par veiksmīgu var arī no Ērla pozīcijām. Ar tik slavenu treneru viņš vēl nav strādājis (Dimitrim Itudim tobrīd „Banvit” klubā nebija tik iespaidīga saraksta), ar tik zvaigžņotu komandas biedru, kā Aleksejs Šveds, viņš vēl nav spēlējis, un tik tuvu top līmeņa klubiem vēl nav bijis.

Visbeidzot, šis transfērs nāks par labu pašai līgai. MVP atgriešanās vien liks ierindas basketbolistam aizdomāties par to, ka ieradies nevis „kārtējais amerikānis”, bet gan pieredzējis basketbolists, kurš aizvien spēj labot rekordus, iekļūt skaistāko epizožu apskatos un ietekmēt rezultātu. Iespaidotie fani noteikti gribēs redzēt Roulendu VTB Vienotās līgas pirmajā Visu zvaigžņu spēlē. Un esmu viens no tādiem.

Dmitrijs Koļinovs