Vitālijs Nosovs par centru jauno lomu

Mūsu mājas lapa piedāvā jaunu ierakstu blogā „Sevišķais viedoklis”. Tā autori ir pazīstami speciālisti no basketbola pasaules, un viņi stāsta par VTB Vienotās līgas čempionāta interesantākajiem notikumiem, tendencēm un varoņiem.

Mūsu bloga jaunais autors ir Vitālijs Nosovs, kurš bijis savulaik pazīstams centra spēlētājs, pasaules un Eiropas čempionātu laureāts Krievijas izlases sastāvā. Viņš pastāstīja par izmaiņām piekto numuru lomās mūsdienu basketbolā, kā arī izcēla visspilgtākos šī ampluā pārstāvjus VTB Vienotajā līgā.

***
Cilvēka dzīve mainās, kļūst ātrāka. Mums palīgos steidz viedas ierīces un augstās tehnoloģijas. Basketbols arī nestāv uz vietas. Tas attīstās, pieaug spēles temps, izplūst pozīciju robežas. Spēlētājus laukumā nu jau var sadalīt tikai mazajos un lielajos. Protams, pirmā numura pozīcija paliek nesatricināma, taču reizēm arī otrie numuri spēj tikpat labi virzīt bumbu uzbrukumā. Jau sen nav dalījuma spēka uzbrucējos un uzbrūkošajos aizsargos. Uzbrucēji var spēlēt veselās trīs pozīcijās no trešās līdz piektajai. Labākajās komandās arī nav skaidra dalījuma starp garajiem, viņi laukumā prot absolūti visu: gan izspēlēt bumbu uzbrrukumā, gan mest no distances, gan aizmukt ātrā uzbrukumā. Bet kas tad notiek ar basketbola kardināliem, visviennozīmīgāk vērtētās un spilgtākās pozīcijas pārstāvjiem basketbola vēsturē – centriem? Vai maz palikuši laukumos vecās skolas pārstāvji zem groziem vai arī klasiskie piektie numuri ir sevi izsmēluši?

Par veco skolu: Es sāku savu karjeru Saratovas „Avtodor” vienā komandā ar Jevgeņiju Pašutinu. Viņš vienmēr bija tipisks saspēles vadītājs. Viņa galvenais uzdevums bija nogādāt bumbu centram, izspēlējot ar viņu pikenrolu vai arī izmantojot nelīdzvērtīgu sedzamo maiņu, kad tiek apspēlēts pretinieku garais, tā uzreiz atdot piespēli soda laukumā. Tolaik man diezgan viegli bija apspēlēt pretinieku ar man nelīdzvērtīgu augumu un raidīt bumbu grozā. Pašutina piespēles bija mana maize, tādā veidā es guvu savus 25 punktus ik spēli. Pēc atlēkušajām bumbām uzbrukumā varēju iegūt vēl apmēram sešus punktus mačā. Savukārt aizsardzībā piektie numuri cementēja trīssekunžu zonu, neļāva viegli gūt punktus caurgājienus, taču tai pat laikā nespēja spēlēt aizsardzībā uz perimetra. Katrā klubā bija savs „stabs” – smags un mazkustīgs centrs, līdz kuram noteikti nogādāja bumbas groza tuvumā, lai viņš apspēlētu viens pret vienu savu pretinieku. Mēs bijām vīri, kas cīnījās zem groziem, un tas bija skatāmi. Vēlos uzsvērt, ka bez tādiem saspēles vadītājiem kā Jevgeņijs Pašutins, Vasīlijs Karasevs un Sergejs Bazarevičs es nebūtu tas spēlētājs, par kuru atminas arī 12 gadus pēc karjeras beigām. Esmu viņiem ļoti pateicīgs.

Par jaunajām tendencēm: Centri, kuri spēlē VTB Vienotās līgas un NBA labākajos klubos ir spēcīgi un ātri atlēti, kuriem ne vienmēr ir garš augums. Viņi var mierīgi nospēlēt aizsardzībā pie „divnieciņa” augšā. Viņiem ir stabils p[ustālais metiens, viņi var spēlēt ne tikai ar muguru, bet arī ar seju pret grozu, ielauzties trīssekunžu zonā ar droblu. Piektie numuri nu ir daudz mobilāki, viņu iemaņu arsenāls ir daudz plašāks. Taču, manuprāt, tagad spēli diktē maziņie, bet centri ir kā papildus elements, ja vien tavs garais nav megazvaigzne.
Komandas aizsardzība Eiropā izgājusi jaunā līmenī. Ja cilvēks saņem bumbu zem groza, tad viņam uzreiz ir dubulta segšana, viņam ir ārkārtīgi grūti iemest bumbu grozā pāri četrām rokām, tāpēc viņš bieži vien atgriež bumbu atpakaļ vai arī pārved uz otru malu metienam. NBA ir mazliet citi noteikumi, tur cilvēki var mierīgi apspēlēt arī viens pret vienu.

Par personālijām: Sākšu ar vienu no vislabākajiem centriem VTB Vienotās līgas vēsturē – Sašam Kaunam.Viņš bija, iespējams, labākais savas pozīcijas spēlētājs visā Eiropā. Katrā ziņā labāko trijniekā viņš noteikti bija. Nu viņš spēlē Klīvlendas „Cavaliers”, kur praktiski netiek pie spēles laika. Ko lai saka, tas ir viņa lēmums. Skaidrs, ka Timofejam Mozgovam seko visa Krievijas basketbola pasaule. Tima saņem savas 15-18 minūtes spēles laika, gūst pa desmit punktiem un sešām atlēkušajām vidēji spēlē, bet Deivids Blets viņu praktiski nesūta laukumā ceturtajā ceturtdaļā.

Aizvadītajā Eiropas čempionātā Jevgeņijs Pašutins centra pozīcijā pa 20-30 minūtēm spēlē izmantoja Andreju Zubkovu. Turklāt viņš ir tīrais trešais ceturtais numurs. Analoģiska situācija bija ar Andreju Voronceviču, kurš ir tipisks pretinieku aizsardzību izretinošs ceturtais numurs, taču viņš var noturēt 10-15 minūtes spēlē ikvienu pretinieku aizsardzībā. Te nu treneris rīkojas pēc situācijas laukumā un komandas vajadzībām.

Atcerēsimies situāciju „Himki” klubā, kad Džeimss Ogastins un Pols Deiviss guva savainojumus, tad uz Ruslana Patejeva pleciem nogūlās milzu atbildība un spēles laiks. Kā saka: „Laime nelaimē”. Tā nu reiz sanāca, un mūsu jaunais krievu spēlētājs pārliecinoši aizvadīja sezonas beigas un iekļuva Krievijas izlasē. Tairīzs Raiss teicami iesaistīja viņu uzbrukumā, vienmēr pie pirmās iespējas atrada viņu zem groza, savukārt Patejevs realizēja savus metienus. Tagad amerikāņi ir atveseļojušies un Ruslans atkal deldē soliņu. Jā, Ogastins un Deiviss ir virs trīsdesmit gadus veci, taču viņi ir lieli meistari. Viņi ir kustīgāki un var uzbrukt ne tikai no groza apakšas. Tagad „Himki” rīcībā ir šedevriska aizmugurējā līnija, bet priekšējā līnijā visi beidzot ir pilnībā veseli. Es tomēr esmu vīlies, ka mūsu labākais jaunais centrs sēž uz soliņa un netiek pie pienācīga spēles laika. Protams, Rims Kurtinaitis nav sev ienaidnieks, viņam jāattaisno kluba ieguldījumi, jātiek pēc iespējas tālāk visos turnīros, ko viņš arī cenšas izdarīt.бе, ему необходимо оправдать вложения в клуб, пройти как можно дальше во всех турнирах, что он сейчас и делает.

Mazliet citāda situācija ir Saratovā. Vladimirs Rodionovs slavē Artjomu Kļimenko, saucot viņu par spēcīgāko jauno centru Krievijā, taču man šķiet, ka viņš savu potenciālu nerealizēs. Priecāšos, ja kļūdīšos, un es pats personīgi atvainošos gan Artjomam, gan Vladimiram Jevstjavičam, ja kādreiz redzēšu viņu valstsvienībā vai vismaz „Avtodor” ar vidējo spēles laiku virs 25 minūtēm. Viņš ir jauns puisis, viņam ir 20 gadu, viņam viss vēl priekšā, taču, manuprāt, viņam pietrūkst rakstura.

„Zenit” klubā ir Andrejs Desjatņikovs, kurš izpildīja šedevrisku danku pāri Rudijam Goberam Eiropas čempionātā. Turklāt viņš ir augumā ražens un nepietiekami kustīgs, lai būtu sekmīgs aizsardzībā pie sedzamo maiņas, kad pret viņu sāk spēlēt vieglie uzbrucēji un aizsargi. Andrejam ir iespēja kļūt par labu centru, viss ir atkatīgs no viņa gribasspēka, un viņa lomas situācijas komandā. Ceru, ka lielā mērā kļūdīšos un viņš kļūs par zvaigzni.

Man ļoti patīk, kā spēlē Kaspars Bērziņš no „Ņižņij Novgorod”. Viņš tieši ir jaunās paaudzes centru pārstāvis: ātrs, viegls, ar metienu no jebkuras distances. Laukumā prot praktiski visu. Jāpiebilst vien tas, ka voldzinieku komandai ir arī klasiskais stabs: Rašids Mahalbasičs. „Ņižņij” ir labi nokomplektēts šajā ziņā un var viegli variēt savu spēles manieri.

Nevaru nepieminēt baltkrievu Artjomu Parahovski, kurš tieši pagājušajā sezonā pārstāvēja „Ņižņij Novgorod”. Man patika sekot viņa darbībām laukumā, lai gan iepriekš es par viņu neinteresējos. Tagad Kazaņā viņš ir bāla ēna tam, kāds bija pirms gada. Klasiski piektie numuri ir atkarīgi no saspēles vadītājiem, viņus jābaro ar piespēlēm. Protams, Artjoms tika pie daudz izdevīgāka līguma, taču zaudējis spēles pavedienu, nokļūstot citā komandā un citā lomā laukumā.

Līdzīga situācija ir Kirilam Fesenko. Parahovskis, Fesenko un Vjačeslavs Kravcovs ir klasiski un apjomīgi piektie numuri. Kirils rādīja brīnumus „Avtodor” sastāvā. Augstākā līmenī „Loko” klubā viņš spēlē un atstrādā savas minūtes, taču tādu minūšu viņam ir vidēji desmit. Analoģiska situācija arī Kravcovam CSKA klubā – viņš nāk laukumā uz 5-10 minūtēm, vāc atlēkušās, gūst punktus, grūstās un kopumā godam dara savu darbu. Taču šiem puišiem nav pietiekama spēles laika.

Vispār jau CSKA izceļas uz daudzu līgas komandu fona. Aizgāja Kauns, un žurnālisti sāka rakstīt, ka „armijnieki” kļuvuši vājāki, jo zaudēja tāda līmeņa spēlētāju. Savukārt klubs parakstīja līgumu ar Džoelu Frīlendu, kurš līdz šim brīdim ir lazaretē. Šosezon tikai „Unicaja” spēja pa īstam izmantot pārsvaru priekšējā līnijā un apspēlēt Maskavas grandu. CSKA izmanto aktīvu un agresīvu aizsardzību ar maiņām, tāpēc piekto numuru pozīcijās sekmīgi spēlē divmetrīgais Kails Hainss, uzbrucēji Andrejs Voroncevičs un Demetris Nikolss. Pāvels Korobkovs ir centīgs puisis, taču „Ņižņij” komandā viņš man patika vairāk. Nezinu gan, vai viņš ko ieguvis no pārcelšanās uz galvaspilsētu.
Tagad parādījusies vesela virkne viltus piekto numuru. Augumā raženi un spēcīgi puiši virts 210 cm, kuri biežāk met no distances nekā no soda laukuma. VTB Vienotajā ļīgā tāds piemērs ir Artjoms Zabeļins no „Avtodor”. NBA tas ir mans mīlulis – Ņujorkas „Knicks” centrs Kristaps Porziņģis no Latvijas, par kuru esmu vienkārši sajūsmā. Viņa augums ir 221 cm, taču nav iespējams viennozīmīgi pateikt, kādā pozīcijā viņš spēlē.

Par mūsdienu reālijām: Protams, sāpīgi, bet ko lai dara... Piektajiem numuriem vairs nav tās lomas basketbolā, kāda tiem bija agrāk. Tādu centru kā Vladimirs Tkačenko un Arvīds Sabonis praktiski vairs nav palicis. Turklāt nedomāju, ka Tkačenko vai mana tipa spēlētāji arī tagad varētu spēlēt augstā līmenī klubos vai izlasē, bet laba metiena no distances. Saprotiet, lieta pat nav tajā, ka tādiem spēlētājiem nav pietiekami plašs arsenāls uzbrukumā, bet gan tajā, ka, aizsargājot grozu, pie sedzamo maiņām un divnieciņiem nepieciešamas prasmes noturēt ātru aizsargu piecu metru attālumā no groza. Lūk, ar to jātiek galā mūsdienu centriem. Neteiktu, ka klasiski piektie numuri pavisam izmirst kā suga, taču laiks rit uz priekšu, un viss mainās šajā pasaulē. Un basketbols nav izņēmums.

Vitālijs Nosovs,
pasaules un Eiropas vicečempions