Transfēru maldīšanās janvāra sniegputenī. Blogs Ļeva Tigaja

Uz ielas ir sniegs un aukstums, bet basketbola sezona uzņēmusi apgriezienus. Tiesa, šī tveica paradoksāli atgādina spāņu siestu. Rudenī pieredzētā iepazīšanās ar iepriekš neredzētiem spēlētājiem, treneriem un viņu mikšļiem ir jau aiz muguras, komandu sniegums lielākoties ir jau nostabilizējies, bet līdz pamatturnīra studiju galam vēl ir pārāk daudz laika, lai nopietni ņemtu vērā treneru ierastās frāzes no sērijas „mums katra spēle ir kā fināls”. Ir īstais laiks, ja ne gluži izlaisties šūpuļtīklā, kas paslēpts no pusdienu saules stariem ēnā (ne jau Spānijā galu galā dzīvojam), tad vismaz apsegties ar pūkainu pledu un, sēžot mīkstā krēslā, ievilkt kaut ko patīkami sildošu un tīksmīgi vērot sniega virpuļus aiz loga.

Bet – ieskatieties uzmanīgāk, un cauri viesuļojošam haosam varēs saskatīt, kā tur rēgojas nemierīgi augumi. Viņi stieg sniega grāvjos un sāpīgi klūp uz slidenā ledus, liekot visās pusēs satrūkties sētniekiem no Vidusāzijas, taču ātri vien uzlec atpakaļ un spītīgi turpina savus priekus. Tie ir klubu selekcionāri, kuriem ziema ir otrais karstākais laiks pēc vasaras. Pēdējā iespēja aizlāpīt kādu caurumu sastāvos, kas veidojās sezonas gaitā vai vienkārši palika neaizlāpīts pirms tās sākuma. Tipiskā krievu cerībā, ka gan jau viss kaut kā nogludināsies.
Taču pats par sevi nekas nenogludinās. Nepagūsi ne atskatīties, kad būs palikušas vairs tikai sekundes līdz nolāpītajam transfēru loga beigām, pēc kā spēlētāju pārejas ir aizliegtas. Lūk, tāpēc tagad šie nelaimīgie svaidās un mētājas pa slidenajām transfēru tirgus ielām, tā vietā, lai ieturētu maltītē kādu svētku rasolu, kā janvāra sākumā dara vairums normālu cilvēku.

Un viņu mētāšanās, jāatzīst, bieži vien dod augļus. Nupat piektdien, bet 13. datumā, vienā dienā uzreiz pienāca divas ziņas: „Himki” paziņoja par Džoša Buna piesaistīšanu savam sastāvam, bet Eiropas mediji ziņoja par gaidāmo Mardija Kolinsa pāreju citā vadošajā krievu klubā – „Lokomotiv”. Tiesa, otrā ziņa nesaņēma oficiālu apstiprinājumu. Taču arī noliegt to Krasnodarā neviens nesteidzas, un tātad – nav dūmu bez uguns.
Buna un Kolinsa karjerās ir daudz kā kopīga. Abi amerikāņi (lai gan pirmais ir balts, bert otrs – tieši otrādi), abiem pa 31 gadam, abi otrajā nulto gadu pusē vairākus gadus pavadīja dažādu NBA komandu rezervē un abiem šīs desmitgades sākumā šī nodarbošanās bija jau tiktāl noriebusies, ka viņi sāka mētāties pa pasauli kā aptaurēti: Venecuēla, Ķīna, Filipīnas, D-Līga, nu, un protams, arī Eiropas klubi no vidējā un pat pavisam vidējā plaukta. Tiesa, Kolinsu aizpagājušajā gadā kaut kādi neizskaidrojami vēji aiznesa pat uz „Olympiacos”, taču kārtīgas sekas no tās pussezonas nebija ne līdzjutēju atmiņās, ne statistikas protokolos. Arī Buns nav pieskaitāms basketbola sabiedrībai labi zināmu personu pulkam, lai gan viņš pēdējos mēnešus spēlē tepat mūsui VTB Vienotajā līgā „Kalev” kreklā un ir līgas labākais bumbu vācējs (11,5 vidēji spēlē). Taču statistika, kā zināms, ir ērcīga dāma. Ja vērtēt spēlētāju tikai pēc tas, tad var ļoti viegli arī iegrābties.
Kāpēc „Himki” komandai nepieciešams centrs, bet „Loko” – aizsargs vai vieglais uzbrucējs, gan bija skaidrs. Piemaskavas klubs beidzot pārliecinājies par to, ka „mūsdienu medicīnas neierobežotās iespējas” nespēj pārtraukt Pola Deivisa neizbeidzamo savainojumu sērgu. Viņa aizstāšanai decembrī pieaicinātais Dmitrijs Sokolovs ar saviem pienākumiem tiek galā tikai daļēji, lai gan nevar nenovērtēt viņa cīnītāja raksturu. Krasnodarā ar Ukrainas centru Kirilu Fesenko atvadījās ne veselības dēļ, bet gan tāpēc, lai atbrīvotu leģionāra vietu un pastiprinātu aizsardzības līniju. Un tur ir, ko pastiprināt, it sevišķi uzbrukumā. „Loko” galvenais snaiperis Malkolms Dileinijs, protams, nevienu nesaudzēs, kad ir uz ciļņa. Taču ne vienmēr viņš metīs pa 20 punktiem piecās minūtēs kā savulaik darīja Maikls Džordans.
Tāpēc abiem klubiem tieši šie jaunpienācēji bija nepieciešami. Atliek vien saprast: vai viņu vajadzībām atbilst Buns un Kolinss? Kā to izdarīt? Ļoti vienkārši! Nevajag ne iziet ielās, ne iztīties no pleda. Video arhīvs vienmēr ir pa rokai.
Viņu video izpētīšanai es centos izvēlēties „svaigākas” spēles un spēcīgākus pretiniekus. Nav tas, nav tas... O, tieši laikā! Decembris, Eirolīga, „Strasbourg” – „Himki”. Atmiņā palikusi kā neslikta kauja. Nu, palūkosim, kas jūs tāds esat, uzbrucē Mardijs Kolinss...

Izrādījās, ka nav viņš nekāds uzbrucējs, bet gan saspēles vadītājs. Precīzāk, universālis. Ar augumu 198 centimetri un pietiekami spēcīgu auguma uzbūvi spēlē no pirmā līdz trešajam numuram. Taču „Strasbourg” rindās galvenokārt jau kā pirmais. Driblē labi, piespēlē normāli. Neslikts (kas nav nekāds brīnums ar tādiem fiziskajiem dotumiem) caurgājiens. Metiens... Nu, ne gluži tā, ka pavisam būtu bez tā, taču puisis noteikti nesirgst ar pārmērīgu trāpīgumu. Toties aizsardzībā – pat ļoti labs. Gan pats labi un dziļi sēž kājās, gan pagūst komandas biedriem palīdzēt.
Kopumā spēlētājs visai interesants. Un Giorgisa Barcjuka pārtvērēju buldogu aizsardzības kompānijā viņš iekļausies bez problēmām.Tikai kāpēc grieķu trenerim vajadzīgs vēl viens ne pārāk bieži grozā metošs darba rūķis, kad viņam jau ir gan Voronovs, gan Dreipers, gan Bikovs? Saspēlē Kolinss, jā, palīdzēs. Taču uzbrukuma asumā – nudien neredzu veidu, kā viņš varētu palīdzēt.

Labi, pāriesim pie Buna. Arī skatāmies spēli no decembra. Šoreiz pret UNIKS... Sakiet, centrs? Varbūt „Kalev” komandai tā nudien arī bija, bet „Himki” modelim... 108 centimetru augums, vai ziniet, arī mēdz būt atšķirīgi.

Nav divu domu, pēc atlēkušajām Buns patiešām traucas kā no lielgabala izšauts. Gan pie sava groza, gan pie pretinieku. Taču sevišķas vēlmes grūstīties uz ūsiņām ar pilnvērtīgiem piektajiem numuriem Parahovska apmēros es viņā nekādi nesaskatīju. Toties iepriecināja snaipera dotumi. Pustālais metieniņs – tas pats, kā „Himki” tik ļoti pietrūkst Deivisa prombūtnē – Bunam ir vislabākajā kārtībā. Arī pusāķi viņam ir spēcīgs trumpis, un pat pāri savai galvai, izliedojot zem groza, iegriezt bumbu precīzi grozā viņš prot. Turklāt uzbrūk viņš uzreiz, labā ziņā nekaunīgi, bez pauzēm un šaubām. Plus augstu lec un ātri skrien. Tostarp arī pretuzbrukumos.
Iznāk, ka „Himki” paņēmuši sastāvā tāda tipa spēlētāju, kāda viņiem nebija. Un kurš, attiecīgi, var labot zināmus trūkumus komandas spēlē. Bet kādu birciņu piekabinās pie Buna vārda – ceturtā vai piektā numura – ir desmitšķirīgi. Lūk, kur ir galvenā atšķirība starp diviem VTB līgas galvenajiem janvāra džokeriem. Un par to man ir liels gods jums paziņot, apturot video ierakstus. Ar labi padarīta bloga pienākumu darba sajūtu.
Lai gan, pagaidiet vēl... Kas mums tur Eiropas kausā darās? Oj, oj, oj, nu gan trakums! „Strasbourg”, kas jaunajā gadā uz šo turnīru pārcēlās no Eirolīgas, iemet 15 punktus „Avtodor” komandai pēdējā ceturtdaļā. Un kā jūs domājat, kurš francūžu kluba rindās ir rezultatīvākais? Jā, jā, tas pats Mardijs Kolinss. 19 punkti, 5 atlēkušās, 5 piespēles, un turklāt trīnīši – divi no četriem, 50 procentu! Vai es būtu skatījies kaut ko citu?..
Nu, labi, nesteigsimies! Kamēr vēl Kolinss spēlē „Strasbourg” kreklā un nav izslēgts, ka „Loko” selekcionāriem vēl nāksies paskraidīt pa salu cita jaunpienācēja meklēšanā kopā ar kolēģiem no citiem klubiem. Starp citu, vai redzat grāvī no sniega izbāztu galvu un pāris vaļinku? Tie ir no Pēterburgas. Viņi, nabadziņi, centru Lendrija aizstāšanai meklē. Un atrada latvieti Kasparu Bērziņu.