Džastins Grejs:
Tagad draugi zina, kur atrodas Minska

Sezonas sākumā par galveno pārsteigumu kļuva „Cmoki-Minsk” sniegums – Baltkrievijas komanda pirmoreiz savā pastāvēšanas vēsturē čempionātu sāka ar divām uzvarām, turklāt abas tika svinētas izbraukumā!

Pēdējā mača varonis Krasnojarskā, uzvaras metiena autors Džastins Grejs intervijā pastāstīja par „pūķu” pārvēršanos, iecienītāko kafejnīcu Minskā un ambiciozajiem mērķiem.

Džastin, jūs realizējāt izšķirošo metienu pagarinājumā pret „Jeņisej”. Komandai beidzo uzsmaidīja veiksme galotnē?
O, šī bija varena spēle. Arī es esmu lepns, ka guvām panākumu un nesalūzām, kad bijām iedzinējos ar desmit punktiem. Jums taisnība, pagājušajā sezonā mums bieži neveicās izšķirošajos brīžos. Mēs saspiedām ciešāk dūres dusmu dēļ, taču turpinājām strādāt, jo zinājām, ka agri vai vēlu tas atmaksāsies. Un nav svarīgi, kurš iemeta uzvaras metienu – galvenais, ka tas mums dāvāja panākumu.

Ar ko pašreizējais „Cmoki-Minsk” visbūtiskāk atšķiras no iepriekšējās sezonas komandas?
Mēs ieguvām pārliecību par saviem spēkiem. Pagājušās sezonas beigas parādīja, ka varam apspēlēt pretiniekus un esam spējīgi sarūpēt problēmas pat grandiem. Vasarā mēs daudz pastrādājām, lai kļūtu spēcīgāki. Komandā labi iekļāvās jaunpienācēji, kas arī sekmēja mūsu progresu. Treneris tic mums, un mēs – viņam. Un tāpēc tagad mēs baudām spēli un to atmosfēru, kas valda komandā.

Vasarā nolēmāt pagarināt līgumu ar „Cmoki”. Kas ietekmēja šo lēmumu?
Godīgi sakot, man ļoti patīk Minskā. Izveidojās labas attiecības ar treneriem, vadību un kluba biedriem. Uzskatu, ka mēs ātri sakārtojām komandas ķīmiju, tāpēc arī necenšamies pie pirmās iespējas aizbraukt kaut kur citur. Pat neskatoties uz to, ka citur varētu saņemt vairāk naudas. Laimei tomēr nav cenas.

Pagājušajā sezonā jūs burtiski iedvesāt jaunu elpu „pūķu” sniegumā. Kādu vērtējumu dosit pats sev?
Skaidrs, ka gandrīz katrs sportists izceļas ar augstām prasībām pret sevi un izvirza mērķus, kuri nav viegli aizsniedzami. Tāpēc, protams, ne ar visu esmu apmierināts. It sevišķi, ja ņemam vērā, cik spēlēs pagājušājā sezonā zaudējām pašās galotnēs. No otras puses, izdarīju gandrīz visu, ko vien varēju, turklāt ļoti īsā laika periodā. Piemēram, atteicos no individuālas spēles un pakļāvos trenera rīkojjumiem. Pagājušajā sezonā mums izdevās izvairīties no pēdējās vietas negoda līgā, kā arī četras spēles mājās nebijām zaudējuši. Tas mums bija kā labs apbalvojums par treniņos veikto darbu.

Tās uzvaru sērijas gaitā sevi labi apliecināja jaunais Jevgeņijs Beļjankovs. Kā jūs novērtētu baltkrievu spēlētājus – komandas biedrus? Un ko varētu viņiem ieteikt?
Fiziskajā ziņā, piemēram, Žeņa vispār nepiekāpjas daudziem NBA spēlētājiem. Viņš ir atlētisks, ātrs un ar lielām darba spējām. Pēdējais attiecināms arī uz citiem jaunajiem puišiem. Tagad viņiem ir svarīgs posms karjerās, kad viņiem jāpieliek maksimālas pūles tālāka progresa sasniegšanai. Runājot par kļūdām, tās pieļauj visi – neviens nav ideāls. Galvenais ir izdarīt secinājumus. Līdz ar to nevar koncentrēties uz pagātni: uz pēdējo spēli, ceturtdaļu vai uzbrukumu. Vienmēr jāskatās tikai uz priekšu. Tāpēc jaunajiem galvenais ir pareiza attieksme pret sevi, bet viss pārējais viņiem jau ir. Tostarp arī labs treneru korpuss, kas noteikti ievēros progresu sniegumā. Protams, arī es centīšos viņiem palīdzēt.

Jūs komandā esat praktiski gadu. Kādas ir spilgtākās atmiņas par šo periodu?
Teikšu godīgi – mani, piemēram, ļoti pārsteidza tas, ka mans bijušais komandas biedrs Rašons Frīmens labi gatavoja ēst. Jau pēc tam es uzzināju, ka viņš studēja kulināriju koledžā. Pirms katras mājas spēles Rašons atnesa kaut ko garšīgu. Un tas ir jocīgi, jo iepriekš es nekad nebiju sastapies ar tādu kluba biedru. Vēl paliek atmiņā arī nemitīgā jokošana komandā, kas laikam jau liecina par labu komandas ķīmiju komandas iekšienā.

Starp citu, ja reiz aizsākāt kulinārijas tēmu: kā jums baltkrievu borščs?
Tas ir ļoti garšīgs. Vēl man patika arī cita zupa, taču nosaukumu tai nezinu – tajā ir rīsi un vista. Parasti es to izvēlos „Lido” – teicama vieta, kuru es ļoti bieži apciemoju, sevišķi pirms tā, kad mana sieva pārcēlās uz šejieni.

Kā klājas ģimenei? Vai Minskā tai ir komfortabli?
Jā, protams. Mans dēls mācās starptautiskajā skolā, kurā viņš varēs iepazīties ar citu kultūtu, iegūs draugus no dažādiem pasaules nostūriem. Diemžēl ne vienmēr ir iespējamas pastaigas pa pilsētu. Tāpēc līdz šim vēl neesmu redzējis un paveicis Minskā visu, ko vēlējos. Pašlaik varu izcelt vien vietējo atklātību un labestību. Diemžēl ne visi mani draugi zināja, kur atrodas Minska, daži pat nekad nebija dzirdējuši par tādu pilsētu. Bet daļa notikumu jaunās „Neiespējamās misijas” filmā notiek tieši Minskā, tāpēc visi uzzināja, kur tā ir. Turklāt „pūķi” sākuši uzvarēt – tas nevarēja palikt nepamanīts.

Ko, jūsuprāt, „Cmoki-Minsk” jāpaveic, lai jaunā sezona izvērstos labāka, nekā iepriekšējā?
Jābūt pārliecinātiem par sevi. Jātic, ka mēs varam uzvarēt katrā spēlē. Zinu, ka tas skan ar pārāk lielu patosu, taču tieši no ticības saviem spēkiem reizēm ir atkarīgs spēles iznākums. Turklāt ir patīkami, ka visi puiši vasarā agriezās komandā teicamā fiziskā formā. Cerēsim, ka mums paveiksies un mēs izvairīsimies no nopietniem savainojumiem un citiem nepatīkamiem aspektiem.