Šveds un Raiss: Cik būs 1+0? Ļeva Tigaja blogs

Sveicināti visi! Gan tie, kuriem bija tā nelaime lasīt mani iepriekš citās vietās, gan tiem, kuri te un tagad nolēmuši šādi riskēt pirmoreiz.
Jā-ā-ā, sen neesmu ņēmis rokās dambretes kauliņus (nesavaldības lēkmes pēdējo mēnešu laikā, kas izvirda feisbukā, neskaitās). Ka tik pēc pispiedu dīkdieņošanas nesāktu pa visām šķirbām ārā lauzties pirmās pazīmes par nederību profesijai... Lai gan - ko gan es te sāku gatavoties pampersu vilkšanai? Vai tev pašam nav kauns? Atsaukt zaudētāju noskaņojumu nekavējoties un - marš uz priekšu ar dziesmu! Vēl jo vairāk tāpēc, ka rakstīšanas nodarbes atjaunošanas iespēja padevusies reti veiksmīga. Pat nezinu, kam lai saku paldies: vai nu parizi sakritušajām zvaigznēm, vai nu VTB Vienotās līgas spēļu kalendāra veidotājiem.

Nē, izkārtne "Himki" - "Loko", protams, izcēlās kalendārā no tāla novembra skatu punkta, jau priekšlaikus rosinot siekalošanos. Taču cerības ar realitāti, kā zināms, sakrīt visai reti, un nesakrīt, visbiežāk, jau uz sliktāko pusi. Bet te nu sanāca tieši otrādi: neprātīga spēle, vislabākā no sezonas sākumā pieredzētajām, turklāt vēl ar diviem papildlaikiem. It kā restorānā būtu pasūtīti iecienītie vēži, bet to vietā ar atvainošanos atnesa omāru. Turklāt jau sadalītu un vēl arī patīkamā sabiedrībā.

Aprakstīt tādū dzīru detaļas varētu vēl ilgi. Taču, izceļot svarīgāko, manai gaumei visgardākais kumoss bija otrā pagarinājuma otrajā minūtē. "Himki" tobrīd izvirzījās vadībā ar pieciem punktiem, "Loko" treneris pieprasīja minūtes pārtraukumu un, atgriežoties pēc tā laukumā, divi Piemaskavas kluba spēlētāji sarīkoja kaut kā ļoti svarīga apspriešanu. Ne vairāk, ne mazāk.
Dažas sekundes vēlāk viens no tiem diviem savāca atlēkušo bumbu pie sava groza, ieraudzīja sev tuvumā otru un, ne brīdi nedomājot, atgrieza bumbu viņam rokās. Otrais atbildē pirmajam ko pateica. Pirmais - arī atbildēja. Pēc zibenīgās sapulces bumba atkal nonāca pirmā spēlētāja rokās. Pēc tam bija uzbrukums un vēl vēlāk - arī uzvara.

Tos puišus sauc Aleksejs Šveds un Tairīzs Raiss. Krievs un amerikānis. Baltais un melnais. Saspēles vadītājs un saspēles vadītājs. Snaiperis un snaiperis. Ass un vēl asāks. Viņi beidzot sāka runāt! Viņi sāka spēlēt sarunājoties un piespēlēt viens otram!

Rudenī, kad "Himki" vel tikai parakstīja līgumu ar Švedu, visi kā apburti apsprieda viņa līgumu, kas it kā esot visiespaidīgākais Eiropā 2015./2016. gada sezonā. Klubs 3,4 miljonus eiro lielo atalgojumu par sezonu nosauca par stipri pārspīlētu, taču neko citu konkrētu nenoliedza, ieskaitot rekordību un iespaidīgumu. Tai pat laikā Raisa pozīcijas "Himki" klubā izskatījās teju neaizskaramas. Vēl "Maccabi" kreklā izcinītajam Eirolīgas Final Four MVP titulam viņš pievienoja identisku balvu ar "Himki" arī 2014./2015. gada sezonas Eiropas kausā un neoficiālo titulu kā visspilgtākajam VTB Vienotās līgas spēlētājam. Un tenu divi šādi puiši nokļuva pēkšņi vienā komandā...

Šveds (jāuzlavē viņš par to!) jau no paša sākuma uzvedās kā paraugzēns. Viņš (neskatoties uz tādu līgumu) pilnīgi mierīgi piekrita nākt laukumā no rezervistu soliņa un bija gandarīts arī par to, ko viņam dod. Gan spēles laika, gan rezultativitātes ziņā. Taču mest iekšā daudz, lai arī reizi nedēļā vai divās, viņš tik un tā sāka uzreiz, kas arī ir saprotams ar tādiem snaipera dotumiem.

Domāju, Raiss to gaidīja. Un, kad sagaidīja, sāka, kā lai to pasaka... būt greizsirdīgs. Un greizsirdīgi spēlēt. Piemēram, bija gadījums, kad amerikānis pēc neveiksmīga spēles sākuma un pēc Šveda sekmīgās iekļaušanās spēlē, atgriezies atpakaļ laukumā, vispār nevienam vairs nedeva bumbu. Attiecīgi, protams, sekoja lērums kļūdu, kas noveda pie zaudējumiem. Bija arī citi piemēri...

Viņi iepriekš zināja, ka viņi ir konkurenti. Un lai kas arī nenotiktu, viņi tik un tā palika konkurenti. Taču tagad (ceru, ka nekļūdos) viņi tomēr kļuvuši par partneriem. Viņi sāka vienoties. Un kolīdz tas notika, efekts pārsteidza iztēli un arī viņus pašus. Jo konkurence ar tuvākajiem ir nervu bendēšana vien. Bet spēlēt kopā patiesi varenu basketbolu un piespēlēt viens otram ir... tas ir vienkārši kaifs!
Amizanta ir viņu numuru izvēle. Šveds ir pirmais, bet Raiss - nulltais. Binārais kods, kas vada visu mūsu datorisēto dzīvi. Tajā kodā būs iekļauts gan tas, ko es tagad rakstu, gan tas, ko jūs izlasīsit. Miljardu miljardiem kombināciju. Ja tos ciparus piemērojam konkrētajā gadījumā, sanāk ne tuvu ne aritmētisks secinājumus: reizēm 1+0 ir nulle, bet citkārt - desmit. Divi spēcīgi, bet līdzīgi spēlētāji var gan samazināt komandas spēku, gan arī tieši otrādi - desmitkāršot to.

Situācija ar Raisu un Švedu ir tipiska, un tik un tā sarežģīta. Principā tādi pārīši reti kad sadzīvo. Toties, ja tomēr izdodas atrast kopīgu valodu, un pārvar kaut kādu dzeloņotu barjeru (tajā visai svarīga loma ir trenerim, un pašlaik Rims Kurtinaitis izskatās pēc "ilgi cietušā uzvarētāja"), tad rezultā–ā-ts... Atcerieties, kāda bija situācija augumā īsākajā līnijā CSKA klubā pirms gada, kad Teodosičs rādīja brīnumjs, bet jaunpienācējs De Kolo kautrīgi un pakāpeniski iekļāvās sastāvā pēc savainojuma sadziedēšanas, un salīdziniet to ar pašlaik pieredzamo. Nekas, viss tika salikts pa plauktiem. Un kā vēl! Laiks dziedē - tikai tas jāizmanto pareizi.

Vai arī varu pieminēt "mijiedarbīgās evolūcijas" piemēru ar citiem saspēles vadītājiem, kas ieradās CSKA no grieķu klubiem apmēram vienādā statusā 2002. gadā: Holdenu un Papalukasu. Nekas - pierada viens pie otra, pielāgojās (vairāk jau otrs, ja skatāmies atsevišķi), un galu galā abi bija diženi.
Uz ko es vedinj? Pie tā, ka pirmdien Šveds ar Raisu, šķiet, spēra acīmredzamu soli pretī tam, lai Krievijā parādītos jauna patiešām dižena komanda. Un tas ir daudz svarīgāk par turnīra pašreizējo situāciju. Mēs vienkārši paralēli varam konstatēt, ka šis patīkamaks progress notika VTB Vienotās līgas spēlē.