Raians Tūlsons:
Paši esam šokā par trešo vietu

Aprīļa MVP, „Zenit” aizsargs Raians Tūlsons sniedza interviju mūsu mājas lapai un laikrakstam „Sport-ekspess”.

Amerikānis paskaidroja, kā viņa komandai izdevāsieņemt trešo vietu pamatturnīrā, pastāstīja par Vasīlija Karaseva raksturu un atzinās, ka cieš no ekonomiskajām sankcijām, kas piemērotas Krievijai.
Tūlsonam šis ir jau otrais mēneša MVP tituls šosezon, savu pirmo balvu viņš saņēma par sniegumu oktobrī. Interesanti, ka iesākumā 31 gadu vecajam aizsargam nācās iejusties Sanktpēterburgā vienatnē, jo viņa sieva un bērni ieradās Krievijā ne uzreiz. Vīzas problēmu dēļ. Savu panākumu pavasarī Tūlsons paskaidroja tieši ar to, ka basketbols viņu glāba no ilgām pēc ģimenes. Šoreiz basketbolistam nācās meklēt jaunu ergumentāciju.

„Ģimene man ir galvenais laimes avots,” atzina Tūlsons. „Efektīvāka līdzekļa pēc stresa spēlēs vai treniņos par komunicēšanu ar sievu un bērniem, manuprāt, vēl nav. Tāpēc radinieki savā ziņā man palīdz demonstrēt augstu meistarības līmeni laukumā.”

Oktobra labākā spēlētāja balva bija pirmais tamlīdzīgais apbalvojums jūsu karjerā. Un tagad jūs jau tiekat pie otrās individuālās balvas sezonā. Šķiet, ka esat atradis savu īsto komandu.
Var teikt arī tā. Lai gan pamatturnīra gaitā mums ne reizi vien nācās sevi meklēt no jauna... Pirmkārt, jau savainojumu dēļ. Vispirms līdz sezonas beigām no ierindas izkrita Kails Lendrijs, šķiet, svarīgākais „Zenit” spēlētājs. Komandas dalības Krievijas kausa izcīņā dēļ ārzemniekiem bija ļoti ilgs pārtreaukums, un tas izjauca ķīmiju: krievi atgriezās noguruši, bet leģionāri bija izbadējušies pēc spēļu prakses. Pēc tam pastiprinājām sastāvu ar Kasparu Bērziņu un Omāru Tomasu, viņu adaptēšanās mūsu shēmām arī prasīja zināmas pūles.

Kāds ir trenera nopelns jūsu personīgajā panākumā?
Tā ir milzīga! Ir acīmredzams, ka nepieciešama trenera uzticība, lai katrā mačā spēlētu pa 30 un vairāk minūtēm. Un Karasevs ne tikai man uzticas, viņš man ļauj spēlēt basketbolu, kādā es pats jūtos ērti. Domāju, to pašu var teikt arī visi mani komandas biedri. Manuprāt, Karasevs lieliski jūt komandu, tāpēc mēs arī spējām sasniegt pamatturnīrā tik augstu rezultātu.

Vai ātri atradāt kopīgu valodu ar treneri?
Ar viņu ir ļoti vienkārši komunicēt. Karasevam ir teicama humora izjūta, turklāt visus savus jokus krieviem viņš pēc tam pārtulko arī angļu valodā. Ja treniņos rodas saspringtas situācijas, treneris vienmēr nekavējoties atslābina gaisnotni, pārvēršot konfliktus jokā. Kā likums, es zāli pametu ļoti labā noskaņojumā. Vispār viņš ir viens no pirmajiem treneriem manā karjerā, ar kuru mūsu attiecības neaprobežojas ar sarunām par darba lietām vien.

„Zenit” pabeidza sezonu ar uzvaru pār UNIKS un „Lokomotiv”. Tas droši vien vairo pārliecību pirms ceturtdaļfināla sērijas pret „Avtodor”...
Domāju, ka labāku iesildīšanos play-off spēlēm vienkārši nav iespējams izdomāt. Protams, mēs saprotams, ka UNIKS mūsu tikšanās laikā vairs nerisināja nekādus uzdevumus turnīrā un taupīja līderus, bet „Lokomotiv” ieradās Sanktpēterburgā bez Entonija Rendolfa pēc izsūcošas sērijas ar „Barcelona”. Lai kā arī būtu, tās bija teicamas uzvaras, kuras ļāva mums sajust spēli un šokēt visus ar trešo vietu, mūs pašus ieskaitot.

Ko gaidāt no saratoviešiem?
Tas ir ļoti spēcīgs pretinieks. Tieši Saratovā piedzīvojām savu pēdējo zaudējumu. Tiesa, toreiz mums bija ne tas vieglākais periods. Mēs spēlējām mājās ar CSKA un „Astana”, pēc tam devāmies uz Himkiem, bet no turienes lidojām tieši ciemos pie „Avtodor”. Un voldzinieki prata izmantot to, ka mēs bijām ne tai labākajā fiziskajā kondīcijā. Esmu pārliecināts, ka cīņa sērijā būs interesanta, jo gandrīz katrā pozīcijā gaidāms interesants duelis. Daudels pret Stolu, Puškovs pret Zabeļinu un Kļimenko, Timma pret Pītersonu, es pret Čepelu. Tiesa, domāju, visu izšķirs spēles kopējais zīmējums, nevisu individuālās divcīņas. Ja mums izdosies kontrolēt spēles tempu, „Avtodor” neklāsies viegli.

Jūs esat aizvadījis 28 spēles VTB Vienotajā līgā. Kurš no oponentiem sarūpēja jums visvairāk problēmu?
Runājot par uzbrukumu, tad tas ir Kīts Lengfords no UNIKS, turnīra labākais snaiperis. Savā labajā dienā viņš var darīt laukumā visu, ko vien sirds kāro, viņu praktiski nav iespējams apturēt. Mēs par to pārliecinājāmies Kazaņā, kad viņš teju vienatnē nokāva intrigu spēlē jau pirmajā puslaikā. Tāpat izcelšu Nando De Kolo. Man sevišķi atmiņā palikusi viņa spēle Sanktpēterburgā. Dažas minūtes pirms mača beigām „Zenit” bija vadībā, un tad francūzis atgriezās laukumā, pārņemot spēli savās rokās. Viņš toreiz iemeta 26 punktus 20 minūtēs – vienkārši kosmisma efektivitāte.
Runājot par aizsardzību, man ļoti grūti klājās pret daudziem pretiniekiem. Pa karstām pēdām izceltu Sergeju Bikovu un Jevgeņiju Voronovu no „Loko”. Ar savu ciešo segšanu viņi var sabojāt dzīvi jebkuram snaiperim. Vispār jau, protams, ar lielākajām grūtībām saskaties, kad pret tevi aizsargājas kā komanda, kā to dara lielie klubi: CSKA, UNIKS, „Loko” un „Himki”. Viņi izmanto saslēgšanos, gatavo lamatas, piespiež atbrīvoties no bumbas, neļauj noķert savu ritmu.

Ja pretiniekam izdodas jūs apturēt, tas kā likums noved pie problēmām visai komandai. Vai uz jums nespiež lielā atbildība par jūsu komandas rezultātiem un sniegumu?
Manuprāt, tāda problēma esksistēja tikai sezonas sākumā. Kopš tā laika komanda ievērojami uzlaboja savu sniegumu, visi iejutās sev atvēlētajās lomās. Arī es pats apzinājos, ka man nebūt ne obligāti jāvelk viss uzbrukuma vezums uz saviem pleciem. Ja man spēle nevedas, mums pietiek citu labu izpildītāju, kuri var pielikt klāt nepieciešamajā brīdī. Piemēram, mačā ar „Loko” līdz puslaiku pārtraukumam es vispār nevarēju trāpīt grozā. Tomēr mēs bijām vadībā rezultātā, pateicoties Daudela un Timmas pārliecinošajām darbībām.

Jūs nelabprāt kļūdāties no soda metienu līnijas. VTB Vienotajā līgā un Eiropas kausā realizējāt 116 soda metienus no 120 mēģinājumiem. Vai esat apmierināts ar šādu rādītāju?
Ziniet, man šķita, ka pat tie metieni, kuri neiekrita, varēja arī iekrist... Vispār jau es cenšos noturēt latiņu soda metienu realizācijā 90% robežās visas karjeras gaitā. Šosezon to pārvaru ar ievērojamu rezervi, tāpēc tiktāl esmu apmierināts ar sevi.

Sezonas sākumā jūsu emocijas par Sanktpēterburgu bija tikai pozitīvas. Vai pusgada laikā kaut kas mainījās?
Tā sāka man patikt tikai vēl vairāk. Es pārliecinājos, ka man paveicās ar darba vietu, jo tā, šķiet, ir viseiropeiskākā pilsēta Krievijā. Manai ģimenei te ir ļoti patīkami. Sieva apmeklē fitnesu, starptautisko sieviešu klubu, kur viņai uzradušies daudz jaunu paziņu. Bērni apmeklē anglisku skolu, un viņiem tur ļoti patīk, tāpat viņi tikuši pie lēruma jaunu draugu. Mēs komunicējam ar viņu vecākiem un nereti šur tur aizejam kopā, lai atslābinātos, atstājot bērnus pie auklēm.
Kopumā sakot, nekāda kultūršoka man nebija. Ja nu vienīgi Sali. Iedomājieties, es pēdējoreiz ziemas apģērbu valkāju koledžā – pirms gadiem septiņiem. Protams, es jau sen to izmetu, jo sākumā spēlēju Izmirā, pēc tam Trevīzo, pēc tam arī Kanāriju salās un Malagā. Pirms pārcelšanās uz Krieviju mēs ar visu ģimeni nopietni ekipējāmies, taču tik un tā nenovērtējām Sanktpēterburgas salu nopietnību. Nācās uz vietas piepirkt klāt dūraiņus, biezas vilnas zeķes un termoveļu.

Ēdiena ziņā pārkārtoties nevajadzēja? Iespējams, ka sankciju dēļ jums pieejami ne tuvu ne visi produkti, pie kādiem esat pieraduši.
Par ēst gatavošanu atbild sieva, taču, cik man zināms, problēma nav vis tajā, ka kaut kādus produktus nevarētu dabūt, bet gan tajā, ka to cena kļuvusi anomāli augsta. Tas, protams, nav īpaši patīkami, taču nav arī kritiski. Runājot par virtuves izvēli, sieva pārsvarā gatavo kaut ko amerikānisku vai itālisku. Lai gan dažas reizes nedēļā ēdam arī kaut ko krievisku. Piemēram, mēs sadraudzējāmies ar dažiem pēterburgiešiem, un kad viņi ienāk ciemos, gatavojam pelmeņus un vareņikus.

Vairums leģionāru meklē sev draugus no citu ārzemnieku pulka...
Katrs izvēlas sev pats. Iespējams, tas saistīts ar stereotipu, ka krievi ir auksta tauta. Taču esmu jau sapratos, ka tā vienkārši ir kultūras īpatnība. Ja cilvēks tevi nepazīst, tad nesāks ar tevi runāt. Neviens nesmaidīs tev uz ielas vai neuzsāks sarunu sabiedriskajā transportā. ASV tā ir noslēgtības pazīme. Taču tas neko neliecina par krievu tautas patieso raksturu. Jo, kolīdz iepazīsties ar cilvēku, sāc ar viņu komunicēt, uzreiz sajūti siltumu un patiesumu. Man personiski radies iespaids, ka krievi viens otra dēļ ir gatavi ziedot pēdējo kreklu.

Rodas iespaids, ka esat labi iejuties Sanktpēterburgā. Vai grasāties te palikt uz vēl vienu sezonu?
Manā līgumā ir opcija par tā pagarināšanu uz vēl vienu sezonu – pēc abpusējas vienošanās ar klubu. Taču es pagaidām vēl neskatos tik tālu uz priekšu. Šobrīd visas domas saistītas ar play-off, un pieņemt lēmumu par nākotni grasos tikai pēc tā beigām.

„Sport-ekspress”