Laimīgu jauno basketbola gadu! Ļeva Tigaja blogs

Ja salīdzinām pašreizējo situāciju VTB Vienotās līgas turnīra tabulā pirms jaunā gada ar to, kāda tā bija tieši pirms gada, acīs iekrīt vien dažas atšķirības. Un arī tas, kas tomēr krīt acīs, pēc optiski jaudīgāku iekārtu izmantošanas kļūst teju par nieku.
Protams, nekompetents cilvēks te viegli var saskatīt āķi – ka basketbola čempionāta vietā viņam tiek pabāzta priekšā situācija futbola čempionātā. Nē, nevienu nepārsteidz, ka CSKA ir vadībā kā vienā, tā otrā sporta veidā. Taču kur gan tas redzēts, ka „Zenit” būtu otrais ne bumbas spārdītāju burvju rangā (tajā tas ir tikai sestais), bet gan starp rokumētātāju kolēģiem, kuru vidū vēl pavisam nezen nekāda „Zenit” vispār nebija?

Esmu spiests mierināt visus tos, kas priekšlaikus sākuši kliegt un drebošām rokām meklēt pēc aptieciņas un satvert visas sāpošās vietas. Mieru, kungi, tikai mieru! Patiesībā jau tā ir viltus trauksme, un nekāda pamata panikošanai nav. Vienkārši Sanktpēterburgas klubam (ne tam, kas spārda bumbas ar kājām) pamatturnīra pirmajos trīs mēnešos bija daudz vieglāks spēļu kalendārs. Gan pretinieku skaita ziņā (tikai 9 spēles, kamēr citas komandas aizvadījušas pa 12 un 14 mačiem), gan pretinieku kvalitātes ziņā.

No tiem, kas pieskaitāmi grandiem, „Zenit” tiktāl ticies tikai ar CSKA, un pēc tās spēles rezultāta noprotams, ka uz pilnvērtīgu cīņu par vadību tabulā tas mačs nevilka – „+36” skaidrs, kā labā. Savukārt jau janvāra pirmajā dekādē Sanktpēterburgas komandas vieglais kalendārs būs galā: tai gaidāmi sarežģīti izbraucieni uz Krasnodaru un Kazaņu – pilsētām, kurās šosezon kapitulējis ne viens vien Eirolīgas „Top 16” un varbūt pat „Final Four” līmeņa klubs. Īsāk sakot, es būšu ļoti pārsteigts, ja līdz pavasarim netiks pieredzēta rokāde futbola čempionātā, bet VTB līgā pēc „armijniekiem” nesekos ierasto sekotāju grupa ar „Himki”, UNIKS, „Lokomotiv-Kubaņ” priekšgalā...

Tikai, lūdzu, nevajag, ieliekot atpakaļ validolu, atkal līst turp un meklēt miega zāles! Pirmkārt, basketbola čempionātā līmenis ir tāds, ka neļauj līdzjutējiem atslābt ne uz mirkli (lasiet manu iepriekšējo blogu!). Otrkārt, kā jau tas pienākas decembra beigās, ja atskatīties uz aizvadīto gadu ar plašu kopskatu, tad tūlīt pat top skaidrs: 2015. gads Krievijas basketbolam bija tādiem murgiem pilns, ka uz tā fona VTB līgas stabilitāte izskatās kā nekad iepriekš iepriecinoša. Galu galā – kas tad vēl mums šajā velnišķajā gadā neizgāzās? Abas izlases aizlidoja garām olimpiskajam Rio, CSKA atkal zaudēja „Final Four”, federāciju diskvalificēja... Viss, kas paliek, ir „Himki” uzvara Eiropas kausā, pirmais krievu fināls NBA ar Mozgovu un, protams, arī mūsu stabilā Vienotā līga.

.

Atvadīties no tiki baisa gada – kas gan varētu būt vēl patīkamāk? Ar spērieniem to izvadīt, ar spērieniem! Tāpēc aizslēdziet tablešu kastīti uz atslēgu, iemetiet atslēgas kaut kur antresolā un skriešus dodieties uz veikalu – tur noteikti vēl jābūt šampanietim. Un tosti šoreiz nemaz nav jāgudro – paši uzprasās un nāk uz mēles...
Lai Kiriļenko 2016. gadā viss izdotos ar RBF, ar FIBA, bet vārds „diskvalifikācija” tiktu aizmirsts kā slikts sapnis.
Lai beidzot beigtos kopš Londonas 2012. gada olimpiskajām spēlēm sākušās treneru šūpoles vīru valstsvienībā un lai tai beidzot tiktu atrasts normāls treneris!
Lai CSKA beidzot uzvar Eirolīgā... Lai gan nē. Nezinu, kā jūs, bet es par CSKA triumfu „Final Four” šoreiz laikam nedzeršu. Varbūt sanāks palīdzēt maskaviešiem ar pretējo. Citādi ikgadējās paģiras maijā ieilgušas tik ilgi, ka ne tikai vārdi, bet nu jau arī būrti aptrūkstas.
Bet VTB līga – tai pat īsti nav nekā novēlama. Jau nu vienīgi, kā ierasts, stipru veselību! Tādu kā tagad. Vai arī – jaunu čempionu (lai man piedod CSKA līdzjutēji!). Lai gan atkal nē. CSKA sakarā neko nevajadzētu vēlēties – būs pretēji. Jābūt mazliet viltīgākam... O, noformulēju: 2016. gadā mainu CSKA VTB Vienotās līgas čempionu titulu pret Eirolīgas zeltu! Maiņas kurss pēc vienošanās. Vērsties adresē...

Starp citu, runājot par „adresi”. Es pilnībā neticu mistikai, taču nevaru arī nekonstatēt: aizvadītais gads bijis totāli melns ne tikai sporta veidam, par kuru es rakstu nu jau vairāk kā 20 gadus, bet lielā mērā arī man pašam kā žurnālistam. Tāda, lūk, īpatnēja sakritība. Un teikšu pat vairāk: ar jauno gadu es saistu arī atdzimšanas cerības. Turklāt nevis kaut kādas tur izplūdušas, bet visai konkrētas un drīzas, tā teikt, „tūlīt, tūlīt” notiekošas. Būs gan jauna adrese, gan jauns darbs... Kopumā ar šo spēli mēs, ceru, joprojām esam kopā. Neskatoties ne uz ko...

Tad nu laimīgu jauno gadu! Jauno Krievijas basketbola gadu! Visās frontēs.