Viktors Rads:
Parādīju ne tuvu ne visu, uz ko esmu spējīgs

Marta MVP, „Ņižņij Novgorod” uzbrucējs Viktors Rads sniedza interviju mūsu mājas lapai un laikrakstam „Sport-ekspress”.

„Pilsētnieki” kļuva par galvenajiem pārsteigumu autoriem aizvadītajā mēnesī. martā Ņižņijnovgorodā viesojās „Loko” un UNIKS, taču vienīgo zaudējumu mēneša laikā ņižņijnovgorodiešiem sagādāja nevis kāds no viņiem, bet gan „Krasnij Oktjabrj”. Nmeparedzamība ar plus un mīnus zīmi jau kļuvusi par ņižņijnovgorodiešu vizītkarti. Tiesa, viņu rindās ir cilvēks, kurš spēlē iespaidīgi nemitīgi.
Protams, ka runa ir par Viktoru Radu. Pār amerikāni, kurš aizvada savu pirmo sezonu ārpus ASV robežām, pārvēlusies milzu atbildība. Viņš spēlē vairāk kā 30 minūtes vidēji spēlē, ir savas komandas galvenā opcija uzbrukumā un nereti sedz pretinieku bīstamāko snaiperi.

„Mana profesionālā karjera sākās ne tik sen, tāpēc šī man ir pirmā individuālā balva,” atzinās Rads. „Protams, ka tā nav manu sapņu robeža, taču ir ļoti patīkami, ka manam ieguldījumam komandas panākumos pievērsuši uzmanību. Tiesa, tiktāl esmu parādījis ne tuvu ne visu no tā,ko spēju. Ceru, ka uzkavēšos VTB Vienotajā līgā un spēšu pilnībā atvērties.”

Martā „Ņižņij” sarūpēja visvarāk pārsteidzošās uzvaras – pār „Lokomotiv-Kubaņ” un UNIKS. Vai tas ir komandas reālais spēks?
Mēs progresējam visas sezonas gaitā. Un, manuprāt, mēs spēlējam patiesi labi jau mēnešus divus. Vienkārši ne vienmēr pietiek stabilitātes. Piemēram, Volgogradā mēs atdevām spēli, kas bija jāuzvar. Taču uzvaras pār spēcīgām komandām vairo pārliecību. Vēl jo vairāk tāpēc, ka ar UNIKS varam mēroties spēkiem izslēgšanas spēlēs.

Vai jau sākat skatīties uz potenciālajiem pretiniekiem?
Nē, to mums pirms spēles pateica treneri. Mēs esam septītie, viņi otrie, tāpēc mums būtu jāspēlē savā starpā, ja vien izslēgšanas spēles sāktos tobrīd. Es vispār neskatos tabulā, nesekoju, kurš un kā spēlējis. Man eksistē tikai katra nākamā spēle.

Krievijā „Ņižņij Novgorod” nepiekāpība un tā prasme pārsteigt favorītus jau tiek uztverts pašsaprotami. Jūs paguvāt sajust komandas garu un raksturu, kas palīdz tai cīnīties kā līdzīgs ar līdzīgu ar meistarīgākiem pretiniekiem?
Ja godīgi, es ļoti maz zinu par VTB Vienotās līgas vēsturi un vispār par Eiropas basketbolu. Tāpēc neesmu lietas kursā, ko „Ņižņij” apspēlēja agrāk. Taču to, ka mūsu komanda vienmēr cīnās līdz galam, sapratu uzreiz. Jo mēs ne bez iemesla apspēlējām visus krievu grandus: ne tikai „Loko” un UNIKS, bet arī „Himki” un CSKA. Starp citu, man arī ir raksturīgi izlikties laukumā katrā epizodē. Domāju, tieši tāpēc esmu diezgan ātri iekļāvies komandā.

Vēl rudenī „Ņižņij” zaudēja divus svarīgākos aizsargus: Ēriku Meinoru un Maksimu Grigorjevu, kuri guva nopietnas traumas, kuru dēļ izkrita no ierindās līdz sezonas beigām. Uz tā fona pēdējie panākumi šķiet vēl vairāk neticami.
Kad mēs palikām bez viņiem, komandai pienāca grūti laiki. Mēs vairāk zaudējām, nekā uzvarējām. Taču pēc zaudējumu sērijas savācāmies un sapratām: nav no kā gaidīt palīdzību. Puiši nespēs atgūties ātrāk par termiņiem, mums pašiem jātiek galā ar situāciju. Tiktāl it kā sanāk. Lai gan reizēm tomēr pazib galvā doma: ko gan mēs būtu varējuši sasniegt labākajā sastāvā? Domāju, mums bija pa spēkam pacīnīties par otro vietu VTB Vienotās līgas pamatturnīrā.

Cik ātri atradāt kopīgu valodu ar „Ņižņij” treneru korpusu? Tomēr procesa organizēšana un metodes ASV ir citādas.
Neteiktu. Nevajadzēja nekā sevišķi pielāgoties. Jā, Ainaram Bagatskim ir lauzīta angļu valoda, tomēr visu, kas attiecas uz basketbolu, es saprotu. Tomēr viņa asistents Artūrs Štālbergs spēlēja ASV un brīvi pārvalda angļu valodu. Mēs ļoti daudz sarunājamies, Artūrs palīdz man iedziļināties visās niansēs. Atradām ar viņu kopīgu valodu jau pirmssezonā, kamēr Bagatskis trenēja Latvijas izlasi Eiropas čempionātā.
Runājot par basketbolu, mums ar Bagatski nav problēmu. Es jūtu viņa uzticību, jo spēlēju praktiski bez maiņām, un uz mani gulstas liela atbildība gan aizsardzībā, gan uzbrukumā. Minūtes pārtraukumos viņš pārsvarā dod instrukcijas krievu valodā, taču es saprotu, ko viņš vēlas, jo redzu, kas tiek zīmēts uz dēlīšā. Ja kaut ko nesapratu, vienmēr varu precizēt pie Rašīda (Mahalbasiča), Dimas (Hvostova) vai Saimona (Antonova).

Daži uzskata, ka ASV pamatturnīrs bieži vien ir tikai iesildīšanās pirms īstā basketbola. Vai jūtat kontrastu ar Eiropā cīņas intensitātes ziņā?
Studentu līmenī neviens nespēlē ar atlocītām piedurknēm, tur katra komanda „mirst” laukumā. Savukārt D-līgā situācija ir cita. Tur sapulcēti basketbolisti, kuriem nepietiek pavisam nedaudz, lai nokļūtu NBA, un talanta līmenis ir maksimāls. Eiropā puiši, iespējams, nav tik apdāvināti, toties visi ir labi apmācīti un darba spējīgi. Tāpēc esmu ļoti priecīgs, ka šķērsoju okeānu. Šeit pretinieki man liek kļūt labākam. Man šķiet, ka esmu kļuvis par citu spēlētāju, nekā biju sezonas sākumā.

Domājat, ka pielāgojāties Eiropas basketbolam vai vienkārši sākāt citādi skatīties uz spēli?
Droši vien gan viens, gan otrs. Sākumā man bija ļoti grūti iedziļināties noteikumos. Piemēram, nemitīgi nostaigāju, jo ASV tas tiek traktēts citādāk, bet daži paņēmieni ļoti dziļi iesēdušies muskuļu atmiņā. Taču lieta nav tikai par to vien: Eiropā ir daudz augstāka katras kļūdas cena. Puiši šeit ir ļoti gudri, un ja tu, piemēram, zaudēji bumbu, tevi droši vien par to sodīs pretējā laukuma pusē. Tas liek pārdomāt savas darbības, vairāk domāt. Tajā es noteikti esmu progresējis – spēles izpratnē.
Ir vēl viena detaļa. Es uzskatu sevi par labu personīgo sedzēju un labprāt iespiežu savu pretspēlētāju spīlēs. Taču Eiropā uz perimetra netrīkst spēlēt aizsardzībā tikpat cieši kā mājās. Spilgts piemērs: kad mēs spēlējām ar CSKA, Nando De Kolo vairākkārt mani noķēra uz vienu un to pašu paņēmienu. Es izstiepju roku, lai patraucētu viņam driblēt bumbu, bet viņš pats mani satver, pēc kā pamet rokas augšā. Un tiesneši fiksē man pārkāpumu. Kopumā, esmu pieredis segt pretspēlētāju ar bumbu diezgan asi, taču Eiropā par to soda. Vēl aizvien cenšos pie tā pierast.

Cik es saprotu, basketbola skatīšanās jums ir viena no galvenajām interesēm. Piemēram, kad jūsu komandas spēlētāji palūdza ieteikt seriālu līdzjutējiem jaunā gada svinību laikā, jūs rekomendējāt noskatīties NBA 2009. gada izslēgšanas spēļu sēriju starp Denveras „Nuggets” un Losandželosas „Lakers”.
Pēdējā laikā manā dzīvā parādījās arī seriāli, tā ka, iespējams, tagad es būtu atbildējis citādi (smaida). Taču basketbols tik un tā ir pirmajā vietā, ar lielu handikapu. Sāku sezonu ar Amerikāņu Studentu līgu – tur vienmēr ir cīņa un pašatdeve. Kad studenti nospēlējuši, pārslēdzot uz NBA izslēgšanas spēlēm. Tagad savā „ēdienkartē” esmu iekļāvis arī Eirolīgu. Skatos, daudz ko pamanu. Un paralēli apbrīnoju to, kā līdzjutēji atbalsta savas komandas Eiropas arēnās, sevišķi Turcijā. Atrasties tādā atmosfērā ir ne ar ko citu nesalīdzināma bauda. Kad mēs tikāmies ar „Maccabi” Eiropas kausa izslēgšanas spēlēs, Telavivas tribīnes bija pārpildītas un visi bija iekšā spēlē. Pirmoreiz redzēju tādu atbalstu, tas bija neaizmirstami.

NBA ir jūsu sapnis. Vai tajā ir arī mīļākā komanda?
Pašlaik nav. Jūtu līdzji draugiem un paziņām, pret kuriem esmu spēlējis skolā un universitātē.

Kā domājat, vai „Warriors” izdosies pārspēt Maikla Džordana „Bulls” rekordu, uzvarot 73 spēles pamatturnīrā („Warriors” nepieciešams gūt četras uzvaras pēdējās spēlēs – aut. piez.)?
Viņiem tas ir pa spēkam. Taču pretinieki finiša taisnē viņiem ir īpaši. Piemēram, „Spurs”. Turklāt esmu pārliecināts, ka pretinieki noteikti centīsies patraucēt viņiem uzstādīt rekordu. Mēs jau redzējām to aizvadītajā zvaigžņu spēlē: kad Pols Džordžs sāka tuvoties Vilta Čemberleina rezultativitātes rekordam, viņu sāka daudz uzmanīgāk segt.

ASV ir diezgan daudz neattaisnotu stereotipu par Krieviju. Vai bija grūti sadūšoties braukt uz šejieni?
Patiesībā lēmums pievienoties „Ņižņij” tika pieņemts ļoti ātri, es pat nepaguvu apdomāties. Ziņas ievācu jau pēc tam: jautāju puišiem, kuri spēlējuši Eiropā, ar kādām grūtībām viņi saskārās. Kad ierados, sapratu, ka viss ir daudz labāk, nekā man stāstīja. Turklāt iesākumā ar mani bija arī Ēriks, bet tagad visā palīdz Rašīds. Bez viņa es te noteikti pazustu. Viņš tekoši runā angliski, prot izskaidroties arī krieviski. Ja es kaut kur eju, tad tikai ar viņu. Atradu sev auklīti (smejas). Kopumā dzīve Krievijā mani apmierina. Es taču esmu pašpietiekams cilvēks. Ļoti ērti jūtos vientulībā: nodarbojos, ar ko vien vēlos, neviens netraucē.

Pēc dēla droši vien skumstat?
Un kā vēl! Viņa dēļ decembrī lidoju mājās uz dažām dienām. Patiesībā dēls ir vienīgais iemesls, kāpēc skumstu pēc mājām.

Kāpēc neņēmāt viņu līdzi?
Bija arī tāda doma. Taču sezonas sākumos mēs nemitīgi mainījām dzīvesvietas. Nebija vēlmes viņu vest uz Krieviju, zinot to, ka nespēšu ar viņu pavadīt daudz laika. Tagad mēs daudz biežāk esam Ņižņijnovgorodā, taču priekš pārcelšanās ir jau par vēlu. Lielākā sezonas daļa jau ir aiz muguras, var arī pieciest. Turklāt degungalā ir izslēgšanas spēles, jākoncentrējas basketbolam.

„Sport-ekspress”