Kirils Boļšakovs:
„Oktjabrj” sarīkos šovu arī bez Kalpepera

Gaidāmo sezonu Volgogradas „Krasnij Oktjabrj” šak ar jaunu galveno treneri. Kirils Boļšakovs ilgi un sekmīgi strādājis Ukrainas superlīgā, trenējis Rendiju Kalpeperu „Ferro-ZNTU” klubā, bet tagad ir gatavs jaunam izaicinājumam.
Intervijā mūsu mājas lapai viņš pastāstīja par gatavošanos čempionātam, spilgtiem jaunpienācējiem, kuriem jāsarīko Volgogradā šovs, kā arī noteica mērķus, kādi būs „Krasnij Oktjabrj” klubam.

Kā jūs saņēmāt piedāvājumu vadīt „Krasnij Oktjabrj”? Cik negaidīti jums tas bija?
Teikšu uzreiz – piedāvājums nepārsteidza. Mēs jau tikāmies un komunicējām ar Dmitriju Petroviču Gerasimenko par šo tēmu.

Komandai iepriekšējā sezona nebija viegla – „Krasnij Oktjabrj” bez VTB Vienotās līgas piedalījās arī Eiropas kausā. Turklāt sastāvs bija jāpārveido jau sezonas gaitā. Kādi uzdevumi izvirzīti tagad?
Mums jāvirzās tikai uz priekšu, tāpēc arī uzdevumi, ko izvirzīja prezidents, ir atbilstoši – jāiekļūst Eiropas kausa Top 16 kārtā un VTB Vienotās līgas labāko astoņniekā. Tas mums ir pa spēkam.

Pastāstiet par savu darbu Ukrainas superlīgā! Kā izdevās gūt panākumus ar „Ferro-ZNTU” (komanda trīsreiz izcīnīja nacionālā čempionāta bronzas medaļas un divreiz izcīnīja valsts kausu – aut. piez.)?
Es nostrādāju Ukrainas superlīgā pietiekami ilgi, un varu teikt, ka tas vienmēr bijis interesants čempionāts. Pirms vairākiem gadiem čempionāta līmenis bija pietiekami augsts: pie mums brauca kvalitatīvi leģionāri, kas ļāva uzturēt to līmeni, vienlaikus ļaujot progresēt arī vietējiem spēlētājiem. Saprotams, ka čempionātā vienmēr bija klubi ar lielām finansiālajām iespējām. „Ferro-ZNTU” pat labākajos laikos nevarēja atļauties dārgus pirkumus, tāpēc mēs centāmies panākt savu ar efektivitāti. Katru sezonu mums izdevās vairākkārt apspēlēt favorītus un vareni aizvadīt izslēgšanas spēles, kas deva vēlamo rezultātu.

„Ferro-ZNTU” jūs trenējāt arī Volgogradas līdzjutēju mīluli Rendiju Kalpeperu. Viņš pazīstams ne tikai ar savu talantu, bet arī ar sarežģīto raksturu. Kā izdevās ievirzīt viņa enerģiju vajadzīgajās sliedēs?
Rendijs Kalpepers ir ļoti spilgts spēlētājs, kuru mīl ne tikai viņa komandas, bet arī pretinieku līdzjutēji. Viņu mīl par emocijām, viņš arī pats būtībā ir emociju cilvēks. Ir emocijas – redzam laukumā ierasto Rendiju Kalpeperu, nav emociju – viņš panīkst. Tieši tās emocijas arī bija jāizmanto pretinieka pārvarēšanā, pašai spēlei. Mums tas izdevās, tāpēc sevišķu problēmu ar Kalpeperu man nebija. Atliek vien novēlēt Rendijam veiksmi viņa jaunajā klubā.

Tagad viņš ir devies spēlēt uz Francijas „Limoges”. Kā uzskatāt, kurš tagad būs jaunais līderis un galvenais šovmenis „Krasnij Oktjabrj” klubā?
Līderi diez vai var izvēlēties, tas ir cilvēks, kurš apliecina savas labākās kvalitātes brīdī, kad tas visvairāk nepieciešams, ved sev līdzi visu komandu, tāpēc līderi var noteikti tikai laiks. Šovs? Ja būs šovs, būs arī šovmeņi. Kandidātu mums tagad ir daudz. Esmu pārliecināts, ka „Oktjabrj” sarīkos šovu arī bez Kalpepera!

Kluba rindas papildināja 5 amerikāņi: Dīdžejs Kūpers, Ričards Gvins, Džhuans Džonsons, Džordans Hemiltons un Tonijs Mitčels. Pastāstiet, kādi ir katra trumpji!
Kūpers pagājušajā sezonā sevi ļoti spilgti apliecināja Krasnojarskas „Jeņisej” kreklā, Donels ir labs organizators, kurš lieliski pārredz laukumu, kas vienmēr tiek augsti vērtēts viņa pozīcijas spēlētājiem.
Gvins ir spēlētājs, kuru es lieliski pazīstu kopš kopīgā darba „Ferro-ZNTUO” komandā. Tas ir labs komandas spēlētājs, kuram piemīt reta īpašība: pēc saviem gabarītiem it kā centrs, bet pēc iemaņām – aizsargs. Dribls, piespēles, stabils metiens – tas viss ir par viņu. Taču, šķiet, vissvarīgākais tomēr ir tas, ka Ričards ir īsts profesionālis. Man bija tas gods ar viņu strādāt divarpus sezonas: vienmēr ieradās pirmais un aizgāja pēdējais. Katrā treniņā. Ja viņš jūt, ka viņam kaut kā pietrūkst, viņš nav jāskubina uz to, viņš pats paliks un piestrādās pie vajadzīgā elementa.
Viss, ko pēdējās divas sezonas Eiropā demonstrēja Dehuans Džonsons, ir tikai puse no viņa patiesajām iespējām. Domāju, viņam jābūt satriecošiem individuālajiem rādītājiem, un viņš būs lietderīgs abos laukuma galos. Viņam ir viss, lai būtu vienam no labākajiem.
Džordans Hemiltons ir fiziski apdāvināts puisis, kurš tika pie labas basketbola skolas Teksasas universitātē, bet pēc tam spēlēja NBA. Metiens, caurgājiens, piespēle, spēles saprašana – tas viss viņam ir. Viens mīnuss – absolūti nepieredzējis Eiropas basketbolā.
Mūsu pēdējais jaunieguvums – Tonijs Mičels. Tas ir ātrs un atlētisks spēlētājs, turklāt pietiekami daudzpusīgs. Vareni apliecināja sevi gan aiz okeāna, gan Eiropā. A Sērijas MVP tituls ir ļoti nopietns spēlētāja kvalitātes rādītājs.

Pagājušajā sezonā Dīdžejs Kūpers bija līgas labākais piespēļu dalītājs un uzstādīja rezultatīvo piespēļu rekordu. Cik svarīgi, lai komandā būtu spēlētājs, kuram piespēle vienmēr būs pirmajā vietā?
Es vienmēr esmu bijis par to, lai spēlētājs būtu daudzpusīgs, lai varētu gan pats organizēt, gan iemest, atdot piespēli, nospēlēt aizsardzībā. Protams, ka saspēles vadītājam jāprot laikus atdot precīzu piespēli, ar ko Kūperam nekad nav bijis problēmu. Viņš mūsu komandas spēlē ieviesīs daudz spilgtu epizožu.

„Krasnij Oktjabrj” stihija ir ātrs basketbols. Vismaz iepriekš komanda lika akcentu tieši uz to. Kādu stilu vēlaties redzēt jūs?
Es neesmu kāda konkrēta stila piekritējs. Es dodu priekšroku tai filozofijai, kas var palīdzēt komandai gūt uzvaru atsevišķā spēlē vai sērijā. Viss atkarīgs no pieejamajiem spēlētājiem, kas arī nosaka virzienu, kurā jāstrādā.

Tad kādu komandu mūsdienu basketbolā uzskatāt par ideālu vai tuvu ideālai?
Jebkuras komandas novērtēšanai izmantoju trīs kritērijus. Pirmais – spēja uzvarēt, izcīnīt titulus. Otrais – cenas attiecība pret vērtību. Trešais – apmeklētība, līdzjutēju mīlestība un tās emocijas, kas tiek sniegtas līdzjutējiem. Ja visi šie kritēriji sakrīt, tādu komandu, domāju, var uzskatīt par praktiski ideālu. „Krasnij Oktjabrj” tiecas pēc tā.

Kā tagad komanda gatavojas sezonai?
Tagad mēs esam treniņnometnē Lietuvas pilsētā Palangā. Rit gatavošanās posma pirmais posms, kurā tiek likti pamati komandas savstarpējai sapratnei, un notiek jauniņo adaptēšanās jaunajā vidē. Mēs jau paguvām aizvadīt pāris pārbaudes spēļu, bet mazliet vēlāk piedalīsimies dažos starptautiskos turnīros.

Var teikt, ka darbs ar „Krasnij Oktjabrj” ir jums izaicinājums?
Jā, sākas ļoti interesants posms manā karjerā. Neteikšu, ka nesatraucos, protams, pārdzīvoju. Gribas paveikt savu darbu kvalitatīvi.