Kīts Lengfords:
Man patīk uzņemties atbildību uz sevi

Novembra MVP, UNIKS aizsargs Kīts Lengfords sniedza interviju mūsu mājas lapai un laikrakstam „Sport-ekspress”.

Rudens pēdējās spēlēs CSKA apstiprināja savu favorīta statusu, iegūstot pirmo vietu turnīra tabulā, kas tika pārliecinoši izkarota savstarpējā spēlē ar līdz tam līdera godā bijušo „Zenit”. Sarkanzilie nepaklupa pat pret gaitu uzņēmušo UNIKS. Panākuma atslēga tajā spēlē bija turnīra rezultatīvākā spēlētāja Kīta Lengforda neitralizēšana. Visiem pārējiem kazaņiešu pretiniekiem novembrī – „Bisons”, „Vita”, „Himki” un „Ņižņij Novgorod” – tas neizdevās.

Visus iepriekš minētos pretiniekus Jevgeņija Pašutina padotie nolika uz lāpstiņām, bet 32 gadus vecais aizsargs bija Kazaņas uzbrukuma galvenais arguments, gūstot uzvarētajās spēlēs 26,8 punktus vidēji mačā. Atmiņā vislabāk paliekošo sniegumu amerikānis nodemonstrēja pret savu bijušo klubu, kad „Himki” grozā salādēja 14 punktus izšķirošajā ceturtdaļā. Novembra mēnesī UNIKSveica lēcienu no sestās vietas uz trešo. Savu ieguldījumu kazaņiešu panākumos Lengfords nenoliedz, taču uzsver, ka galvenais faktors tomēr bija savstarpējā sapratne komandas iekšienē:

„UNIKS izdarīja pareizos secinājumus pēc zaudējuma CSKA,” paziņoja Lengfords. „Pēc tam, kad Maskavā mūs izsmēja, mēs sarīkojām komandas tikšanos, aprunājāmies viens ar otru atklāti. Domāju, tas mums visiem nāca par labu. Bet es vienkārši daru ro, ko protu. Man patīk uzņemties atbildību uz sevi, un esmu priecīgs, ka man izdodas attaisnot treneru un komandas biedru uzticību.”

Tātas sezonas sākumā UNIKS komandai pietrūka kārtīgas ķīmijas?
Ne gluži. Komanda mums izveidojās jau pirmajā dienā. Visi puiši labi komunicē, atmosfēra ģērbtuvēs kopumā ir pozitīva. Tāpēc ar ķīmiju kā tādu problēmu nebija. Toties laukumā komunikācijā radās tukši lauki, kas noveda pie lēruma kļūdām aizsardzībā.

Kā domājat – vai pieslīpēšanās viens otram laukumā noritētu ātrāk un labāk, ja Jevgeņijs Pašutins, kurš UNIKS treniņnometnē ieradās tikai pēc Eiropas čempionāta beigām, aizvadītu ar komandu visu gatavošanās posmu?
Runa jau nav tikai par Pašutinu vien. Kosts Kaimakoglu un Artūrs Milaknis pārstāvēja savas valstsvienības, ieradās mazliet vēlāk. Taču Eiropā tas ir normāli, būtu muļķīgi visu norakstīt uz to. Un vispār uzskatu, ka tas vairāk atkarīgs ne no trenera, bet gan no tā, kā spēlētāji izpildīja viņa ieceres. Man šķiet, vispirms ne visi precīzi apzinājās savu lomu komandā. Taču pēc sapulces puiši pieņēma savas lomas, un mēs kļuvām efektīvāki kā komanda.

Novembrī jums bija pamatīga slodze. Ja mačos bija saspringtas galotnes, kazaņiešu uzbrukums balstījās galvenokārt uz jūsu pleciem. Fiziski tas noteikti nav viegli. Bet morālajā ziņā – tas jums ir darbs vai tomēr bauda?
Fiziskajā ziņā tas tiešām ir īsts pārbaudījums. Jo arī pretinieki nereti izstrādā veselu stratēģiju – spēles laikā pret mani var uzspēlēt veseli pieci dažādi cilvēki. Attiecīgi, viņi paliek svaigi un darbojas uz iespēju maksimuma. Tāpēc sadalīt spēkus visam mačam ir ļoti svarīgi. Bet no psihloģijas viedokļa tas man nudien ir baudījums. Es svīstu treniņos tieši tādu brīžu dēļ, kad komandai ir grūti, bet partneri var paļauties uz mani.
Tiesa, nav liela muiža izšķirties par tiem metieniem, ir jābūt gatavam arī pieņemt savu darbību sekas. Ja trāpīji, viss skaidrs. Bet ja aizmeti garām – tevi sāk kritizēt, apšaubīt tavu meistarības līmeni un tā tālāk. Lūk, svarīgi nesalūst tur, bet gan vienkārši nolaist galvu un rukāt tālāk, gaidot nākamo iespēju apliecināt sevi no vislabākās puses. Tagad man ir vienkāršāk, jo es vispār nelasu krievu presi (smaida).

Pēc uzvaras pār „Himki” jūsu tvitera ierakstā parādījās atbilde uz Rima Kurtinaiša citātu pēcspēles preses konferencē. Tātad reizēm jau lasāt gan?!
Tā nu reiz sanāca. Ierodos pirmajā treniņā pēc tās uzvaras, bet visi puiši viens pēc otra apsveic ar labāko spēli desmit gados! Kas pie velnta? Izrādījās, Kurtinaitis tā sacīja par manu sniegumu. Nē, es, protams, visu saprotu, trenerim jāizskaidro kaut kādā veidā savas komandas zaudējumu, taču tas jau nu bija pāršauts pār strīpu (smejas). Tāpēc arī nevarēju noklusēt.

Kā jūs raksturotu kluba prezidentu Jevgeņiju Bogačovu? Basketbola vidē viņš pazīstams kā daudzu kategorisku izteikumu autors.
Man viņš tieši patīk ar savu tiešumu. Amerikā par tādiem saaka „šauj no gurna”. Bogačovs tev vienmēr pateiks to, ko viņš domā. Turklāt acīs krīt tas, ka viņš ir vieds cilvēks. Piemēram, kad viņš nav apmierināts ar tevi, kritizēt var ļoti ilgi un pamatoti. Taču, neskatoties uz to, sarunu vienmēr pabeidz uz pozitīvas nots. Tas ir, viņš prot ievērot balansu un pareizi motivēt cilvēkus.

Jūs jau otro gadu strādājat ar Pašutinu. Kādas izvērtušās jūsu attiecības?
Mēs atradām kopīgu valodu jau no pirmās dienas. Pašutins ieradās UNIKS klubā ar labu reputāciju, viņš divreiz ieguvis Eiropas kausu, aizvedis CSKA „Final Four”. Protams, spēlētāji par to zināja. Turklāt viņš pats ir bijušais saspēles vadītājs, tāpēc labi saprot, kā veidot dialogu ar komandu. Man patīk ar viņu strādāt.

Daži uzskata, ka viņš pārāk paļaujas uz leģionāriem, bet krieviem ne pārāk uzticas. Kā jums šķiet – vai tas tiešām tā ir?
Nedomāju, ka Pašutinam ir kaut kādas priekšrocības šai sakarā. Un vispār es tajā neredzu nekā īpaša. Manuprāt, visi iemesli ir acīmredzami. Ja uz komandu aicina leģionāru, visticamāk, tas nozīmē, ka tādas klases vietējā spēlētāja nebija vai neizdevās tādu atrast. Plus – arī alga leģionāriem ir augstāka un tātad – arī atbildība. Droši vien treneri to jūt. Jo to pašu taču var sacīt ne tikai par Pašutinu vien. Ja runājam konkrēti par mūsu treneri, viņa komandas ir izcīnījušas titulus, liekot akcentu uz leģionāriem. Tātad viņa sistēma ir strādājusi. Un kāpēc to mainīt? Visbeidzot, sakiet man – ja jūs nokļūtu viņa vietā, piemēram, CSKA, vai turētu uz rezervistu soliņa Holdenu un Lengdonu? Man nez kāpēc šķiet, ka nē.

Pēc pagājušās sezonas beigām Pašutins sniedza interviju, kurā apvainoja Sergeju Bikovu tajā, ka viņš ģērbtuvēs radīja sadalīšanos starp krieviem un leģionāriem. Savukārt pats Bikovs apgalvoja, ka, tieši otrādi, centās vienot partnerus, organizējot kopīgas tikšanās reizes komandai. Vai tā ir tiesa?
Man ir grūti komentēt šādas lietas. Apmēram 70-80 procentu no tā, ko runā Krievijas klubu ģērbtuvēs, izskan krievu mēlē. Tāpēc ja Bikovs kādu arī noskaņoja pret leģionāriem, es vienkārši neesmu lietas kursā par to. Varu pateikt tikai vienu. Iesākumā viņš man šķita visai noslēgts un diezgan panīcis puisis, mēs diez ko daudz nekomunicējām. Taču reiz, jau otrajā sezonas pusē, tā gadījās, ka mēs pēc spēles ģērbtuvē palikām divi vien. Komandai tobrīd bija sarežģīti laiki, un mēs ar viņu apmēram stundu runājām par to, kā var labot situāciju. Tā bija ļoti atklāta saruna. Pēc tās reizes mans priekšstats par Bikovu krasi mainījās, un es jutu, ka viņš patiešām vēl komandai tikai to labāko.

2011./2012. gada sezonu aizvadījāt „Maccabi”. Telavivā iesākāt ne pārāk veiksmīgi, taču pavasarī jau kļuvāt par komandas galveno līderi. Kādas domas bija, kad iesākumā saspringtu spēļu galotnes nācās vērot no rezervistu soliņa?
Tolaik „Maccabi” klubā manā pozīcijā spēlēja Džordans Fārmers, kurš ieradās no NBA lokauta dēļ. Un sākotnēji galotnēs Deivids Blets uzticējās tieši viņam. Es pret to attiecos mierīgi. Skatījos to, ko dara Džordans, un pie sevis domāju: „es varētu vismaz ne sliktāk”.

Ko jūtat, kad izšķirošā metiena izpilde tiek kādam citam?
Nekādas greizsirdības nav, ja vaicājat par to. Neslēpšu – būtu mana griba, izšķirošos metienus par 99% izpildītu es... Bet es taču saprotu, ka tas ne vienmēr nāk par labu komandai. Skaidrs, ka es nekad nevairīšos no iespējas izdarīt metienu. Taču es arī neuzstāju uz to, ka bumbai obligāti jābūt manās rokās, ja komandas biedrus ir labā pozīcijā un ir pārliecināts par sevi. Un jau bumba ir jau man, bet kāds no puišiem ir brīvs, es atmetīšu bumbu viņam. Tad „Maccabi” mani vispār ilgu laiku nelika laukumā galotnēs... Un nekas, pārdzīvoju. Man patīk uzņemties atbildību uz sevi, taču komandas rezultāts vienmēr ir pirmajā vietā.

Vai sadarbošanās ar Bletu palikusi atmiņā?
Deivids ir satriecošs speciālists. Viņš ir lielisks psihologs, ļoti labi atrod atslēgu pie katra basketbolista. Turklāt viņš ne tikai zina, kur ir katra spēlētāja jutīgākā vieta, Blets tevi saprot daudz dziļām. Atskatoties atpakaļ, brīnos, cik smalki viņš izjuta manu situāciju, kad ierados „Maccabi”. Nav izslēgts, ka es pārdegtu, ja viņš mani uzreiz iemestu peklē, nevis pieradinātu pie tās pakāpeniski.

Jūs esat paguvis pastrādāt ar vēl vienu treneri, par kuru arīdzan klīst leģendas – Gregu Popoviču. Vai viņam ar Bletu ir kaut kas kopīgs?
Pirmkārt, viņiem abiem ļoti patīk komunicēt ironiskā manierē. It kā pavelk tevi uz zoba, aču patiesībā saka patiesību. Un vispār tie divi pēc vārda kabatā nekad nelien. Turklāt Popovičs, tāpat kā Blets, lieliski pazīst cilvēkus. „Spurs” klubā es biju ne tikai pēdējais spēlētājs uz soliņa, nereti manis nebija pat pieteikumā. Taču tai pat laikā radās iespaids, ka Popovičs par mani zina visu. Vismaz visu to, ka vajadzētu, lai es justos viņa komandā maksimāli komfortabli.

Pirms nostiprināšanās Eiropā jūs izmētājāties pa ASV vājākajām līgām. Ar kādām sajūtām atceraties to dzīves posmu?
Ar laiku es sāku uz to skatīties kā uz daļu no savas evolūcijas, pateicoties kurai es kļuvu par to, kas esmu tagad te. Ja nebūtu izturējis tos pārbaudījumus, iespējams, es nekad nekļūtu par Alfonso Forda balvas ieguvēju (Lengfords ieguva Eirolīgas rezultatīvākā spēlētāja titulu „Milan” kreklā 2013./2014. gada sezonā – aut. piez.). Turklāt, tās atmiņas palīdz man novērtēt visu to, kas man ir tagad. Esmu paguvis uzspēlēt ne tikai D-League, bet arī nu jau vairs neeksistējošajā USBL, kur par diviem mēnešiem maksāja tikai sešus tūkstošus ASV dolāru. Tā bija īsta basketbola šķīstītava...

Vai taisnība, ka jūs uzreiz pēc sevis neizvēlēšanās 2005. gada draftā saņēmāt piedāvājumus Eiropā?
Jā, un varianti bija patiešām neslikti. Taču tad es to vēl nesapratu. Ja saucam lietas īstajos vārdos, es biju tumsoņa un neko nezināju par basketbolu ārpus ASV. Es pabeidzu koledžu kā viens no visu laiku rezultatīvākajiem studentiem vēsturē. Man šķita, ka Eiropa būtu solis atpakaļ. Un ja neesi nokļuvis NBA, tu esi neveiksminieks. Tāpēc es vēlējos palikt ASV, ticēju, ka agri vai vēlu man dos iespēju.

Tagad NBA vairs nav jūsu sapnis? Ik pa laikam tīklā uzpeld baumas par interesi par jūsu pakalpojumiem otrpus okeānam.
Savulaik es to vienkārši izmetu no galvas. Jūs nemaz nevarat iedomāties, cik ļoti vieglāk man kļuva! Kad iemetu 25 punktus, vairs nevajadzēja minēt, vai spēli klātienē vēroja kāds aizokeāna skauts. Tagad es varu vienkārši saņemt gandarījumu no mirkļa un dzīvot tālāk bez liekām domām, kuras turklāt vēl arī traucē fokusēties uz aktuālajām lietām.
Tagad esmu ierindas NBA fans. Iegādājos sev gada abonementu spēļu translācijām un baudu skaistu basketbolu kā līdzjutējs. Piemēram, jūsmoju par Džeimsa Hārdena sniegumu un reizēm aizgūstu sev kaut kādas kustības, kuras būtu neslikti nozagt (smaida).

No 2009. līdz 2011. gadam jūs pārstāvējāt „Himki”. Vai ir, ko atcerēties, par to laiku?
Es bieži stāstu saviem draugiem par pirmo ierašanos Krievijā kā Piemaskavas kluba spēlētājs. Lēmumu parakstīt līgumu pieņēmu ASV kopā ar savu aģentu. Viņš visu pasniedza tā, ka Himki ir praktiski Maskava. Tāpēc es iztēlojos, ka nākamās divas sezonas pavadīšu starp debeskrāpjiem, šosejām, spilgtām ugunīm... Kad ierados, mani sagaidīja divi šķelmi vīri, turklāt es pat nesapratu, vai viņi maz runā angliski vai ne. Un tā viņi mani ved mašīnā, es skatos pa logu – bet tur megapolises vietā vieni meži un industriālā zona. Turbrīd es pie sevis nodomāju: „Puis, kur tu esi ieberzies?” (Smejas). Labi, ka pirmais iespaids izrādījās visnotaļ mānīgs.

Vai ilgojaties pēc tiem laikiem?
Es ilgojos pēc jaunības (smaida). Vispār, kad domāju par savu spēlēšanu „Himki” kreklā, prātā visupirms nāk neizmantotās iespējas. Tagad es saprotu, ka mums bija iespēja kļūt par patiesi īpašu komandu, taču mēs nepratām to izmantot.

Pirms pāris gadiem bijāt tuvu Turcijas pilsonības saņemšanai. Kāpēc galu galā atteicāties?
Vispirms viss bija feini. Turki pie manis vērsās ar priekšlikumu, lai es varētu pastiprinātu viņu valstsvienību. It kā par visu jau vienojāmies, taču pēdējā brīdī viņi papildināja vienošanās noteikumus ar nosacījumiem, kādi man nebija pieņemami.
Galu galā esmu pat priecīgs, ka tā viss aprāvās. Jo tovasar es uzspēlēju Panamerikas spēlēs. Skaidrs, ka apkārt visi tikai smejas, ka mēs esam parodija par ASV pamata izlasi. Taču man uzvilkt kreklu ar uzrakstu ASV bija neaizmirstami. Kā jau teicu, es vēlos paveikt basketbolā pēc iespējas vairāk. Esmu ļoti priecīgs, ka manā mūžā bija tāda pieredze.

Jūsu ģimene dzīvo Teksasas galvaspilsētā Ostinā. Vai nebija domas pārvest viņus uz Krieviju?
Viņi mani regulāri apciemo. Ik pa laikam atbrauc uz nedēļu. Taču patiesībā man ir ērtāk, kad esmu viens. Tā man vienkāršāk koncentrēties basketbolam. Protams, man gribas būtu ģimenes tuvumā. Taču tai pat laikā es aizvien labāk apzinos, ka spēlēt atlicis vairs ne tik daudz, un tagad es cenšos no basketbola iegūt maksimumu. Bet koncentrēties darbam man ir vienkāršām, kad esmu viens. Ar ģimeni mūžīgi gribas atslābināties. Tāpēc esmu ļoti pateicīgs saviem tuviniekiem, ka ļauj man koncentrēties manai iecienītākajai nodarbei.

„Sport-ekspress”