Piektā numura krīze. Kā centru savainojumi iedragā „Himki” sniegumu

Pusfināla sērijas otro maču „Himki” pret „Loko” bija spiesti spēlēt bez diviem pamatsastāva centriem. Džeimss Ogastins bija tribīnēs, bet Pols Deiviss laukumā tā arī neiznāca, lai gan bija pieteikumā. Tā bija nopietna problēma Piemaskavas komandai.

Himkiešu nomināli trešais centrs Ruslans Patejevs aizvadīja teicamu maču un patiešām cīnījās par sevi un komandas biedriem. Krieva rēķinā 18 punkti, 7 atlēkušās, 3 piespēles, 2 pārtvertās un efektivitātes koeficients 25.
Taču ar viena Patejeva centieniem vien bija par maz. Ruslanam nebija cienīga aizstājēja. Rims Kurtinaitis iemēģināja tajā lomā Viktoru Klaveru, un tas eksperiments nebija veiksmīgs. „Himki” sniegums tādos brīžos kļuva ievērojami mazāk efektīvs.

Ierastajā rubrikā „Spēles analīze” Konstantīns Kučers analizē „Himki” problēmas, kad laukumā nebija nominālā centra.

Uzbrukums pilnībā ir atkarīgs no mazajiem spēlētājiem
Gan Pols Deiviss pirmajā mačā, gan Ruslans Patejevs otrajā bija patiešām svarīgi spēlētāji „Himki” uzbrukumā. Abi bija dzeltenzilo rezultatīvāko spēlētāju pulkā. Pateicoties ciņiem, Rima Kurtinaiša padotie varēja izdarīt spiedienu pretinieku soda laukumā un izmantot „divnieciņus” klasiskajā variantā.
Ar Viktoru Klaveru centra lomā par tamlīdzīgām lietām var tikai sapņot. Spānis palika atmiņā ar efektīgu danku pēc Marko Popoviča neprecīzā metiena.

Taču tas bija izņēmuma kārtā. 8 minūšu laikā himkiešu garie spēlētāji neizrādīja sevišķu aktivitāti pretinieku groza tuvumā. Visa vara tika nodota mazo rokās, un pēdējie centās patstāvīgi novest uzbrukumu līdz metienam. Tas viņiem izdevās ar mainītām sekmēm. Taču jebkurā gadījumā mājinieku uzbrukumu prognozējamība ievērojami samazināta to efektivitāti.

Problēmas ar piesegšanu
Klavera komandas biedri atsevišķās epizodēs pārāk aizrāvās ar spēka spēli. Mēģinājums apturēt savu tiešo pretspēlētāju viņiem bija primārais uzdevums. Himkieši pārāk aizrāvās ar šo pozicionālo spēka cīņu un palaida garām brīžus, kad bija jāsteidz piesegt vienam otru.

Turklāt variantā ar trīs mazajiem mājiniekiem nereti pietrūka resursu, lai apturētu „Lokomotiv” garos spēlētājus. Trio Raiss-Koponens-Vjaļcevs ir optimāls, vērtējot uzbrukumu, taču aizsardzībā šāds sastāvs nereti noved pie zaudētiem punktiem. Pēc nelīdzvērtīgas sedzamo maiņas nokļūstot zem groza pret Ričardu Hendriksu vai Entoniju Rendolfu, dzeltenzilo mazie netika galā ar viņu nosegšanu.

Divējādā Maksima Šeleketo loma
Maksima Šeleketo nozīme „Himki” vieglajā sastāvā ar Klaveru kā centru ir patiešām jūtama. Spēlējot trešā numura lomā, viņš noņem no priekšējās līnijas daļu problēmu. Dzeltenzilie ne tik ļoti cieš no nelīdzvērtīgām maiņām, viņiem parādās papildus opcija piesegšanā groza apakšā un cīņā par atlēkušajām bumbām.
Tiesa, šī situācija ir divējāda. Laukumā sūtot Šeleketo, Rims Kurtinaitis pastiprina aizsardzību, taču vienlaikus novājina uzbrukumu. Sērijas pirmajās divās spēlēs Maksims realizēja tikai divus metienus no spēles no 8. Tieši šis faktors, šķiet, arī ir galvenais, kas ierobežo uzbrucēja spēles laiku, kas pusfināla mačos vēl nav bijis lielāks par 11 minūtēm.

Grūtības ar aizsardzību pret Ričardu Hendriksu
Ar Entoniju Rendolfu un Deriku Braunu „Himki” pusfināla sērijas otrajā mačā vēl kaut kā tika galā. Savukārt Ričards Hendrikss bija īsts drauds mājinieku aizsardzībai. Viņš jau pret Patejevu izskatījās gana pārliecinoši, bet, kad amerikānim pretī stājās nomināli vieglais uzbrucējs Klavers, „Loko” centra dominēšana kļuva sevišķi pamanāma. Atlētiskais Hendrikss, kurš pieradis izmantot spēka spēli, labprāt nostumdīja savu sedzēju un guva viesiem vieglus punktus.
 

Daudz piezīmju
Vēl viena problēma Klaveram bija daudzās personiskās piezīmes. Nedaudz vairāk kā astoņu spēlētu minūšu laikā viņš nopelnīja četras. Tas fakts, šķiet, bija noteicošais tajā, ka otrajā puslaikā mēs laukumā spāni tā arī vairs neredzējām. Turklāt uzbrucējs noteikumus pārkāpa gan pret pretinieku centru, gan arī pret mazajiem Dileiniju un Simonu. Un tas liecina par to, ka Viktors nejūtas gana komfortabli neierastā piektā numura lomā. No vienas puses viņš nav gatavs asai cīņai ar atlētisku centru, bet no otras – ne vienmēr pagūst ar kājām atstrādāt pret ātriem aizsargiem.

Nesportiskā piezīme pret Hendriksu uzskatāmi pierādīja to. Spānis vispirms nepaguva laikus piesegt komandas biedrus, bet pēc tam uzķērās uz māņkustību, pēc kuras apturēja amerikāni ar atklāti rupju piezīmi.

Pirms spēlēm Krasnodarā „Himki” komandai dienas kārtībā ir vairāki jautājumi. Vai ārsti spēs sadziedēt Polu Deivisu vai Džeimsu Ogastinu? Vai Ruslans Patejevs ir gatavs fiziski un psiholoģiski praktiski bez maiņām? Vai Viktors Klavers spēs tuvākajā laikā iejusties neierastā piektā numura pozīcijā? Pat viena pārliecinoša atbilde var būt nopietns palīgs Piemaskavas komandai. Jo bez centriem „Himki” nemaz nelīdzinās dueļa favorītam.

Konstantīns Kučers