Ivans Viktorovs:
Spēle ar CSKA bija kā sapnis nomodā

Viens no galvenajiem varoņiem aizvadītajā superspēlē „Ņižņij Novgorod” – CSKA daudziem par pārsteigumu bija voldzinieku aizsargs Ivans Viktorovs. Krievs guva 16 punktus un tikai vienu reizi no spēles bija neprecīzs.
Intervijā mūsu mājas lapai viņš dalījās iespaidos pēc uzvaras pār „armijniekiem”, pastāstīja par Ainara Bagatska uzstādījumiem, nosauca savus elkus un paskaidroja „Ņižņij Novgorod” fenomenu.

Kādus norādījumus saņēmāt no Ainara Bagatska pirms došanās laukumā tik svarīgā spēlē?
Ainars katrā treniņā no manis prasa vairāk izdarīt metienus un doties caurgājiens, ja ir tāda iespēja. Pirms šīs spēles viņš man neko neteica un nedeva individuālos norādījumus. Es pat negaidīju, ka došos laukumā jau spēles sākumā, kad rezultāts bija neizšķirts.

Droši vien negaidījāt arī to, ka pēc spēles būsi „Ņižņij Novgorod” rezultatīvākais spēlētājs...
Te nu es visupirms esmu pateicību parādā komandas biedriem, tāpēc ka daudz kas bija atkarīgs no viņiem. Viņi mani apgādāja ar savlaicīgām piespēlēm, kad mani neviens nesedza, un visi mani metieni bija brīvi. Tas ir puišu nopelns, kuri vienmēr uzmundrina mani treniņos. Tas vieš pārliecību un, kad ar viņiem dodos laukumā, jūtu, ka esmu daļa no viena vesela.

Kā nokļuvāt Ņižņijnovgorodā?
Es spēlēju Sanktpēterburgas „Spartak”, bet klubam radās finansiālas problēmas, bija jāmeklē jauna komanda. Es aizbraucu uz Krievija 1994. gada jauniešu izlasi – tolaik arī saņēmu zvanu no aģenta. Viņš paziņoja, ka par mani sācis interesēties „Ņižņij Novgorod”. Braucu turp ar vienu mērķi – iekļūt komandā, un esmu pateicīgs treneriem – viņi saskatīja manī potenciālu un dāvāja man iespēju.

Kā vispār nonācāt basketbolā?
Tas vairāk bija manu vecāku lēmums, viņi bija sportisti, nodarbojās ar peldēšanu. Iesākumā es apmeklēju baseinu, taču man ne visai patika tas, un mēs nolēmām pāriet uz basketbolu. Viss sākās ar manu pirmo treneri, man patika pats process, vingrojumu dažādība. Bet no spēlēm es vispār kaifoju. Tas sacensību gars, kas ir basketbolā, un vēlme uzvarēt – tas viss uz mani atstāja spēcīgu iespaidu.

Jums ir elki?
Cenšos pa drusciņai pasmelties no katra, bet, ja runājam par NBA, tas ir Dveins Veids. No Eiropas basketbola – Jevgeņijs Voronovs. Man patīk, kā viņš spēlē aizsardzībā, man imponē viņa agresivitāte, ar kādu viņš dodas laukumā. Man lielākoties patīk spēlētāji, kuri spēlē no aizsardzības. Savu spēli es arī balstu uz agresīvu aizsardzību un ātrajiem uzbrukumiem.

Kur slēpjas „Ņižņij Novgorod” fenomens? Komanda katru vasaru pārkārtojas, taču turpina cīnīties par visaugstākajām vietām.
Tā ir komandas ķīmija. Pagājušajā sezonā, kad pārcēlos uz Ņižņijnovgorodas klubu, mani pārsteidza vienotība komandā, kas bija jaušama absolūti it visā. Patīkami spēlēt kopā ar tādiem komandas biedriem. Viņi visu laiku uzmundrina, un mēs esam vienots vesels. Nav dalīšanās uz ārzemniekiem un krieviem, visi draudzējamies. Tādā komandā ir patīkami spēlēt, un tur pat vairs nav ko piebilst. Domāju, viss izriet no tā.

Ar ko komandā komunicējat visvairāk?
Ar Iļju Popovu. Mēs kopā pārcēlāmies no Sanktpēterburgas „Spartak”. Lai gan komandas iekšienē mēs visi esam draudzīgi un komunicējam ne tikai treniņos, bet arī brīvajā laikā.

„Ņižņij” nākamo spēli aizvadīs pret vēl vienu favorītu – „Himki”. Kā gatavosities šai spēlei?
Pagājušajā sezonā pirms katras spēles gatavojos un noskaņojos pretiniekam, kā dēļ man radās uztraukums. Tagad es cenšos pārāk neiespringt par to, tāpēc ka tad rodas neliela mandrāža. Tāpēc nenoskaņošos, bet esmu gatavs doties laukumā un palīdzēt komandai.