Malkolms Dileinijs:
Spēle viens pret vienu ir tas, kas man patīk

Janvāra MVP, „Lokomotiv-Kubaņ” aizsargs Malkolms Dileinijs intervijā mūsu mājas lapai un laikrakstam „Sport-ekspress”.

Viņš ieradās VTB Vienotajā līgā ar jau nopelnītiem tituliem: Vācijas un Ukrainas čempionātu MVP, un uzreiz kļuva par vienu no spilgtākajiem saspēles vadītājiem mūsu turnīrā, taču Sergeja Bazareviča vadībā nespēja pilnībā atklāt savu potenciālu. Ar Georgisa Barcjuka ierašanos „Lokomotiv” sekoja virkne jaunu individuālo balvu Malkolmam Dileinijam. Grieķis nekautrējas teikt, ka „Loko” klubā Dileinijs izpilda to pašu lomu, kāda bija Vasilim Spanulim „Olympiacos” rindās. Amerikānim tāda atbildība laikam tīri labi patīk. Oktobrī viņš nopelnīja Eirolīgas vērtīgākā spēlētāja balvu, bet nu izpelnījās janvāra MVP godu arī VTB līgā.

26 gadus vecais aizsargs palīdzēja savam klubam svinēt trīs uzvaras trīs janvāra mačos un pietuvoties vadošo klubu grupai. Dileinija vidējie rādītāji mēnesī bija 15,3 punkti, 4,0 piespēles, 3,3 atlēkušās un 1,3 pārtvertās, kā arī 7 izprovocētas piezīmes vidēji spēlē. Neapstrīdams pierādījums tam, ka viņš krasnodariešiem ir neaizvietojams, ir spēles laiks – vidēji 31 minūte spēlē. Lai kliedētu vēl pēdējās šaubas par viņa atbilstību kandidatūrai, pieminēsim, ka Dileinijs februāra pirmajā spēlē izcēlās ar uzvaru nesošo metienu izbraukumā pret „Astana”. Ar tā brīža apspriešanu arī sākās saruna ar pēdējo mēneša MVP:

- „Astana” izlīdzināja rezultātu ar soda metieniem, un es zināju, ka mums paliks pēdējais metiens. Taču man nebija nolūku par katru cenu uzbrukt pašam. Gribēju sagaidīt atbloku, izprovocēt nelīdzvērtīgu sedzamo maiņu un atrast labāko risinājumu komandai. Tā arī sanāca: ar mani palika garais, es devos apspēlēt viņu, atradu mazliet vietas un izdarīju tādu metienu, kādu izpildu katru dienu. Es gaidīju, ka pretinieki centīsies saslēgties pret mani un izprovocēt piespēli manā izpildījumā, taču nekā tamlīdzīga nebija. Tāpēc jutos ērti un biju pārliecināts, ka nekļūdīšos ar metienu. Spēle viens pret vienu ir mans jājamzirdziņš, tas ir tas, ko man patīk darīt, un mani komandas biedri tādos brīžos rēķinās ar mani.

Pārsteidza, ka komandas biedru reakcija uz jūsu precīzo metienu līdz ar sirēnu bija salīdzinoši savaldīga. Vai tas nav saistīts ar to, ka „Loko” ne vienmēr pietiek emociju pēc Eirolīgas spēlēm?
Te ir cita lieta. Mēs ar komandas biedriem par to pat runājām ģērbtuvēs pēc mača. Daudzi bija ļoti neapmierināti ar savu sniegumu un uztvēra šo metienu ar atvieglojumu un pateicību. Nebija svētku noskaņojums, jo ne par kādu galotni nemaz nebija jābūt runām, taču pamanījāmies izsēt 18 punktu pārsvaru. Un vispār puiši laikam jau gaida, ka man tādi metieni jāiemet, tāpēc arī uztvēra manu trāpījumu tik mierīgi.

„Loko” saskārās ar neplānotām problēmām ne pirmo reizi šosezon. Mačos ar „Bisons” un „Nymburk” nācās arī sagremot zaudējumus.
Manuprāt, pēc sava gara mūsu komanda vairāk atbilst tieši Eirolīgai. „Lokomotiv” spēlē klasisku Eiropas basketbolu. Tas ir no aizsardzības un ar akcentu uz bumbas kustību uzbrukumā. Bet VTB līgā vairums komandu spēlē no uzbrukuma. Mums pret tādiem pretiniekiem nereti mēdz klāties ļoti grūti. Mēs iesaistāmies atklātā spēlē, un tas jau ir pavisam cits basketbols.
VTB līgā visi grib gūt daudz punktu, tāpēc reizēm izvrairās no kontakta, lai tikai neizjauktu spēles tempu. Bet Eirolīgā ir īsta gaļas mašīna, un mums tas stils ir parocīgāks. Vispār jau mums objektīvu iemeslu dēļ nav viegli VTB līgā, taču ar to jāsamierinās. Toties izslēgšanas spēlēs, kurās ir iespēja sagatavoties pretiniekam un uztiept viņam savu spēles stilu, mēs būsim ļoti bīstami.

Vai gribētu izslēgšanas spēlēs tikties ar „Himki”, lai atriebtu pagājušās sezonas zaudējumu pusfinālā?
Sērija bija sarežģīta. Mums nevajadzēja visu novest līdz piektajai spēlei. „Himki” ir ļoti nopietna komanda, izšķirošajā mačā viņi sajuta spēli un vajadzīgajā brīdī panāca savu. Tagad viņiem ir satriecoša aizmugurējā līnija. Raiss, Šveds, Koponens, Dragičs – katrs no viņiem prot gan gūt punktus, gan atdot piespēli. Būtu interesanti pārbaudīt sevi pret viņiem. Taču vispār man nav starpības, pret ko spēlēt izslēgšanas spēlēs. Mēs vēlamies uzvarēt visus. Galvenais, lai visi būtu veseli. Pagaidām gan mums jācīnās astoņu vīru sastāvā.

Tieši gribēju jautāt par to. „Loko” sezonas gaitā pameta Fesenko un Zozuļins. Kā komanda tiek galā ar kļūdām?
Jā, dažiem nākas spēlēt pa 30 minūtēm, tostarp arī man, un tas nav viegli. Pretinieki sāk to izmantot, cenšas mūs nodzenāt spēles gaitā. Tagad mēs atrodam veidus, kā tikt ar to galā, taču labam sniegumam pavasarī mums neskādētu pastiprinājums. Tagad nākas spēlēt uz robežas, un jebkurš savainojums kļūs par milzu zaudējumu. Taču, domāju, mēs tiksim galā, jo treneris prasmīgi sadala slodzes.

Barcjuks ļoti atzinīgi izsakās par jums, taču jūs esat atzīts uzbrukuma spēlētājs, bet viņš viennozīmīgi aizsardzības treneris. Kā sadzīvojat?
Pirmkārt, man, protams, patīk, taču vēl vairāk man patīk uzvarēt. Darīšu visu, kas nepieciešams uzvarām. Piemēram, pirms pāris sezonām „Bayern” klubā man, neslēpšu, bija ļoti sarežģīti pielāgoties presingam pa visu laukumu visa mača gaitā, nemitīgi saslēgties un taisīt lamatas. Tomēr es darīju to, ko man prasīja treneris. Mani kritiķi var teikt par mani, ko vēlas, taču neviens neteiks, ka mani ir grūti trenēt. Savukārt ar Barcjuku ir ļoti viegli strādāt. Viņš ir mierīgs, nekad nekliedz uz spēlētājiem. Komanda viņam uzticas, jo viņš jau pierādīja, ka prot uzvarēt. Es ļoti priecājos par viņa parādīšanos „Loko”, jo jau zināju viņu. Mēs iepazināmies pirms pāris sezonām, kad mani aicināja uz „Olympiacos”. Viņš uzreiz man iepatikās. Barcjuks pret mani izturas ar cieņu un tic tam, ko es protu darīt. Jā, es neesmu labākais aizsardzības speciālists, taču viņš zina, ka es izdarīšu visu, ko varēšu, lai uzvarētu.

Līgā irsaspēles vadītāji, dueļi ar kuriem jūs motivē jauniem varoņdarbiem?
Tādu ir daudz. Visupirms jau Tairīzs Raiss. Ārpus basketbola mēs esam draugi, taču laukumā cīnāmies līdz pēdējam. Viemēr ir interesanti spēlēt pret Teodosiču un De Kolo. Tagad parādījies arī Aleksejs Šveds. Gudrs spēlētājs, kurš prot visu, kas nepieciešams saspēles vadītājam. Man patīk, ka viņš izstaro pārliecību. Viņš domā, ka var apspēlēt jebkuru un jebkurā brīdī.

Pagājušajā gadā „Loko” bija daudz pieticīgāka konkurence uz pirmā numura pozīciju. Tagad Maksimam Koļuškinam pievienojies arī Sergejs Bikovs un Dontejs Dreipers, katrs no viņiem ir pazīstams ar spēli aizsardzībā. Sparings ar viņiem palīdz uzturēt tonusu vai atņem papildus spēkus?
Kad visu sezonu trenējies tikai pret vienu spēlētāju, kā tas mums bija ar Maksu, zūd sacensību gars. Bet man tas ir ļoti svarīgi. Tāpēc tagad, kad maināmies un spēlējam pret vairākiem aizsargiem, sajūtas ir pavisam citas. Turklāt katram ir mazliet cits stils, kas palīdz sagatavoties visam, ko tev piedāvās reāls pretinieks. Jā un, kā jau teicāt, Sergejs un Dontejs Dreipers prot ar savu aizsardzību izveidot nopietnas problēmas. Dreipers vispār ir viens no labākajiem individuālajiem sedzējiem Eiropā, bet pret Bikovu ir grūti, jo viņš visu laiku uztiepj kontaktu. Tas man liek katru dienu progresēt.

Vienā no jūsu intervijām lasīju, ka, ja ne basketbols, nodarbotos ar kroseņu veidošanu. Vai jums ir savas skices?
Nē, taču es jau kopš bērnības esmu iedziļinājies tajā, zinu visus modeļus un tendences. Tā ir īsta mīlestība. Es varētu būt eksperts šajā jomā. Starp citu, man ir iespaidīga personiskā kolekcija.

Kādi vēl jums ir hobiji?
Tagad es brīvo laiku pavadu ļoti vienkārši. Man ir viena rūpa – sagaidīt nākamo dienu svaigam. Tāpēc mājās atslābinos: filmas, seriāli, komunikācija ar ģimeni pa telefonu.

Jūs neapgrūtina attālums no mājām? Daži atved ģimeni šeit, pie citiem atbrauc draugi. Daži precas Kreivijā... Jums nebija līdzīgu domu?
Atrast meiteni Krievijā? Nē! Bet radinieki pie manis periodiski atbrauc, pēc pāris nedēļām mani apciemos brālēns. Tas vispār ir otršķirīgi. Galvenais ir labi padarīt savu darbu, man pret to ir ļoti nopietna attieksme. Saprotu, kādu iespēju man devusi dzīve, un es nevēlos to izniekot. Basketbolista mūžs nav ilgs, jāpagūst parūpēties par savu ģimeni. Jo pēc basketbolista karjeras beigām nevēlos strādāt kāda onkuļa labā. Ja kaut ko darīšu, tad savu.

Kāpēc jūs tik pārliecinoši noraidījāt variantu ar Krievijas meiteni?
Pirmkārt, atkārtošos, ka šurp ierados ne pēc tā. Man par visu svarīgāk ir tikt galā ar saviem tiešajiem pienākumiem. Viss, kas mani var novērst, ir lieks. Turklāt man nav viegli atrast kopīgu valodu ar krievu meitenēm, mums tomēr ir ļoti atšķirīgs kultūrfons. Ņemot vērā to, ka esmu no tiem puišiem, kuriem nepieciešams laiks, tas ir nepārvarams šķērslis. Nenoliedzu, jūsu meitenes ir satriecošas. Taču mīlestība no pirmā acu skatiena – tas nav par mani.