„Himki” – CSKA: Šveda ciešanas. Ļeva Tigaja blogs

Sezonas trešā spēle starp diviem spēcīgākajiem Krievijas un VTB Vienotās līgas klubiem (lai gan Krasnodarā un Kazaņā droši vien šim apgalvojumam nepiekritīs) kopumā attaisnoja augstās cerības, lai gan šoreiz CSKA tika galā ar „Himki” bez liekas spriedzes galotnē. Bija daudz skaistā, bija daudz cīņas – un arī gardu taktisko nianšu netrūka.

Saprotams, uzmanības centrā bija Aleksejs Šveds, kurš abu komandu iepriekšējā tikšanās reizē (Eirolīgas ietvaros decembra beigās) salādēja „armijnieku” grozā 28 punktus un iemeta uzvaru nesošo metienu pēdējās sekundēs. CSKA galvenais treneris Dimitris Itudis izrādījās ļaunatminīgs cilvēks. Viņš neaizmirsa Šveda ļaundarbus pirms jaunā gada iestāšanās un nākamajam randiņam sagatavojās, kā nākas. Jau ar pirmajām sekundēm „Himki” līderim nācās spēlēt nevis pret kādu no CSKA aizsargiem, bet gan pret uzbrucēju Ņikitu Kurbanovu, kurš ir četrus centimetrus garāks par Švedu, turklāt nesastopas ar ātruma un lēkšanas problēmām. Īsāk sakot, Itudis nozīmēja Švedam augstu personīgo sedzēju, kuram pārmest pāri rokām nebūtu viegli pat tādam snaiperim.

Un nenomētāja arī: pieci trīspunktnieki – nule trāpījumu. Turklāt diezgan ātri viņš nopelnīja divas piezīmes (te var pārmest Rimam Kurtinaitim to, ka viņš neizšķīrās par kādām maiņām, bet tieši uzticēja Švedam De Kolo segšanu – tiesa, „Himki” galvenajam trenerim sedzēju izvēle nav tik plaša un bagāta, kāda ir Itudisa rīcībā) un turpinājumā bija spiests regulāri nosēsties uz soliņa ārpus plānotā laika.

Tomēr nevarētu teikt, ka Šveds padevās un nolaida rokas – nekādā gadījumā. Viņš turpināja meklēt atslēgu CSKA grozam un pat veica vairākus skaistus un rezultatīvus caurgājienus, kādus parasti, ja vispār izpilda, tad bez sevišķa entuziasma. Taču tas jau bija pēc tam, kad „armijnieki” bija ieguvuši iniciatīvu. Savus pirmos punktus spēlē Šveds nopelnīja otrās ceturtdaļas vidū (turklāt pirmajā „Himki” guva 30 punktu!), bet pirmo metienu no spēles realizēja jau pēc puslaiku pārtraukuma.

Ne ar ko sevišķi neizcēlās arī vēl viens zvaigžņots „Himki” aizsargs Tairīzs Raiss, kurš Šveda 0/5 no tālās distances pievienoja arī savu 0/4. Decembrī 50 gūto punktu vietā šis superpāris šoreiz aprobežojās ar 26 (CSKA rindās viens pats Kurbanovs guva 16). Turklāt Piemaskavas komandai pietrūka Dmitrija Sokolova, kurš bija pieteikumā un uz soliņa, taču laukumā savainojuma dēļ nedevās. Atgādinu, ka iepriekšējā spēlē pret „armijniekiem”, kad „Himki” arīdzan nācās atspēlēties, tieši Sokolovs zem groziem radīja tādu „gaļas mašīnu” uz robežas un citkārt pāri robežai ar piezīmi, ka pat pieredzējušākie CSKA spēlētāji neizturēja un nodrebēja.
Šoreiz tāda „gladiatora” himkiešu rindās nebija. Komandas jaunais centrs Džošs Buns, protams, apstiprināja savas prasmes cīņā par atlēkušajām bumbām, taču tas, piekrītiet, nav gluži tas pats, kas mērķtiecīgi vākt atlēkušās un izdedzināt visu zem groza, izmētājot pretiniekus ar elkoņiem pa labi un pa kreisi.

Un tā faktiski ir arī visa īsā analīze galvenajiem iemesliem, kāpēc uzvarēja CSKA (96:85), kas, kā izskatās, pavisam un galīgi nostiprinājies pamatturnīra līderpozīcijās. Savukārt „Himki” noslīdēja no trešās vietas uz ceturto, kas nozīmē, ka tīri hipotētiski viņiem ir iespēja izslēgšanas spēlēs tikties ar „armijniekiem” jau pusfināla stadijā. Tiesa, Piemaskavas komandai vēl ir pietiekoši daudz laika, lai atkal apsteigtu „Zenit” (starp citu, jau drīz – 18. februārī – abi klubi mērosies spēkiem Sanktpēterburgā) un atgriezties vadošo trijniekā.

Uzmanība jāpievērš arī ievērojamajai starpībai starp „Ņižņij Novgorod”, kas noslēdz izslēgšanas spēļu zonu, un devītajā vietā esošo „Krasnij Oktjabrj”. Ja ceturtdaļfināla dalībnieku astoņnieks vēl nav noskaidrojies (komandām tomēr jāspēlē pamatturnīrā pa desmit līdz sešpadsmit spēlēm), tad vismaz ir izkristalizējies visai skaidri.