Autoritāšu drauds. Kā „Ņižņij” pārspēja „Himki”

„Ņižņij Novgorod” uzvara izbraukumā pār „HImki” bija aizvadītās spēļu nedēļas galvenais pārsteigums. Savā laukumā Rima Kurtinaiša padotie ierasti ir daudz spēcīgāki nekā viesos. Līgā līdz šim savā laukumā viņi piekāpās tikai CSKA. Savukārt Voldzinieki ne tikai pacīnījās ar titulēto pretinieku, bet arī guva pārliecinošu uzvaru, neļaujot laukuma saimniekiem galotnē pat cerēt uz izglābšanos.

Tradicionālajā rubrikā „Spēles analīze” Konstantīns Kučers analizē „Ņižņij Novgorod” fenomenu.

Var izcelt vairākus iemeslus, kāpēc „Himki” cieta neveiksmi. Pirmais, kas krīt acīs, ir zemā metienu realizācija. Tikai 3 no 24 tālmetieniem krita grozā (12%), kas himkiešiem bija vissliktākais rādītājs sezonā. Varēja manīt arī Tairīza Raisa prombūtni (lai gan ņižņijnovgorodiešiem nespēlēja Rašids Mahalbasičs). Peteri Koponens, kuram bija jāaizstāj amerikāni, spēlē neiekļāvās un nopelnīja sliktāko lietderības koeficientu (-18).

Diezgan daudz labuma viesi guva no sava pārākuma ātrumā. Mahalbasiča prombūtnes laikā garo spēlētāju lomās viņiem spēlēja kustīgie uzbrucēji Kirdjačkins, Antonovs un Ivļevs. Viņi bija acīmredzami mobilāki par himkiešu smagsvariem, kas ļāva viņiem sekmīgi izlauzties līdz groza apakšai ar pikenroliem un apspēlēt savus pretspēlētājus caurgājienos. Vissekmīgākais tajā bija Kirdjačkins.

Tomēr izšķirošo ieguldījumu „Ņižņij Novgorod” panākumā ar savu iedvesmojošo sniegumu deva Dmitrijs Hvostovs. Saspēles vadītājs šajā mačā bija vienkārši neapturams. Viņš gan pats bija precīzs, kad to visvairāk vajadzēja, gan regulāri apgādāja ar labām piespēlēm komandas biedrus.
Būtībā, tieši uz Hvostova pleciem gūlās atbildība par voldzinieku uzbrukumu. Dmitrijs prasmīgi aizsāka ātros uzbrukumus.

Lieti noderēja arī viņa laukuma pārredzēšana. Ar piespēlēm viņš atrada brīvus komandas biedrus. sodot pretinieka aizsardzību par katru vismazāko kļūdiņu.

Taču pleimeikera galvenais ierocis bija pikenrols. „Divnieciņi” ar viņa līdzdalību mājinieku aizsardzībai tā arī palika neatrisināms rēbuss. „Himki” mēģināja dažādus aizsardzības modeļus, taču Hvostovs nemitīgi atrada spraugu tajos.
Mača sākumā mājinieku garie spēlētāji centās iziet tālu uz perimetra, apturot voldzinieku saspēles vadītāju.

Taču tādās reizēs Hvostovs viegli ar piespēli atrada savas komandas garos, pie kuriem vairs nepaguva atgriezties mājinieku centri.

Vairākkārt zaudējot punktus tādā veidā, Ogastins un citi „Himki” centri sāka sargāt trīssekunžu zonu.

Dzeltenzilos neglāba arī nelīdzvērtīgas sedzamo maiņas.

Tādās reizēs Dmitrijs netēloja supervaroni, bet ar piespēlēm atrada brīvus komandas biedrus.

Tad Rims Kurtinaitis nolēma mēģināt apturēt viesu līderi ar dubultu segšanu.

Taču arī tas aizsardzības modelis panākumus nedeva. Hvostovs nebijās aktīvas pretspēles. Pat tad, kad viņam tika pievērsta pastiprināta uzmanība, viņš turpināja dalīt piespēles un gūt punktus pēc caurgājieniem.

Nav brīnums, ka arī izšķirošais metiens bija tieši Hvostova rēķinā. Pusotru minūti pirms finālsirēnas, esot iedzinējos ar 8 punktiem, himkiešiem vēl bija cerības uz glābšanos. Taču Dmitrijs izjauca viņu ilūzijas.

Tajā epizodē voldzinieku saspēles vadītājs ar Ivļeva atbloka palīdzību tika vaļā no Vjaļceva segšanas.

Bet pēc tam, izmantojot Deivisa un Ogastina nesaskaņotās darbības un lēnumu, veica izrāvienu pretī grozam caur centru atstāto koridoru.

Neviens no himkiešiem tā arī nespēja apturēt Hvostovu.

Spēlē ar „Himki” Ainara Bagatska padotie vēlreiz pierādīja savu raksturu. Pat ievērojami novājinātā sastāvā (salīdzinot ar sezonas sākumu), viņi ir pietiekami spēcīga komanda, ar kuru jārēķinās. Dmitrijs Hvostovs, Semjons Antonovs, Vladimirs Ivļevs un viņu komandas biedri darīs visu, lai „Ņižņij” iekļūtu izslēgšanas spēlēs. Bet tajās voldzinieki vēlreiz centīsies apstiprināt savu statusu – autoritāšu draudu statusu.