Markoviča evaņģēlijs. Dmitrijs Gerčikovs – par „Zenit” atradumu

Serbijas izlases aizņemtība Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs netraucēja Sanktpēterburgas „Zenit” klubam aizvadīt sekmīgas pārrunas un parakstīt līgumu ar vienu no balkāniešu svarīgākajiem spēlētājiem. Speciāli VTB Vienotās līgas mājas lapai Dmitrijs Gerčikovs skaidro, kāpēc zilibaltie tā steidzās vienoties ar Stefanu Markoviču, kurš nule piedalījies Riodežaneiro spēļu finālā.

***
Netkarīgās valsts basketetbola vēsturē Serbijas izlase trīsreiz ieguva vadošo turnīru balvas. Un katru reizi Balkānu komandas sastāvā trūka papildus pleimeikera. Eksperti un analītiķi bija vienisprātis, ka pēc tik ģeniālā un neparedzamā vienlaikus Miloša Teodosiča bija grūti ieraudzīt vēl kādu cilvēku, kas spētu paņemt spēli savos grožos un savaldīt supertalantīgos komandas biedrus. Tāpēc jau slavi apsteidza laiku, reizēm saspēli uzticot garajiem spēlētājiem (varam atcerēties kaut vai Nemaņju Bjeļicu vai Novicu Velikoviču ziedu laikos) un citreiz centīgi mēģinot iesaistīt spēlē uzbrūkošo aizsargu un univeršalo spēlētāju uzbrukuma prasmes. Diemžēl kompensēt diriģenta darba rokas pilnībā izdevās ne vienmēr. Tāpēc vietējai presei atlika tikai divi varianti: jūsmot par treneru korpusa veiksmīgajiem eksperimentiem vai neveiksmju gadījumā – sakost zobus un sapņot par brīnumbērna Vasiljes Mičiča drīzāku nostabilizēšanos lielajā basketbolā.

Tomēr šķiet, ka šāda attieksme pret Teodosiča aizstājējiem nereti noveda pie serbu rezervju nenovērtēšanas. Runa ir par Stefanu Markoviču, kurš jau septiņus gadus spēlē izlases rindās un ir tieši saistīts ar visiem tās skaļajiem panākumiem. Daļēji nenopietno attieksmi pret aizsargu bija viņa pieticīgās klubu karjeras dēļ. Ap Belgradā dzimušo spēlētāju nekad nebija intrigu: pieticīgie „Atlas” un „Hemofarm” klubi dzimtenē neizcēlās ar lieliem panākumiem laikā, kad spēlētājs baudīja savus labākos gadus, bet mūžīgi otrā „Valencia” ar viņu ierindā arī augstāk par jostas vietu neuzlēca, savukārt itāļu „Benetton” un turku „Banvit” nacionālajos čempionātos saprotami piekāpās vietējiem grandiem. Turpretim spāņu „Unicaja”, no kurienes Stefans pārcēlās uz Ņevas krastiem, tā arī neatklāja savu potenciālu, lai gan sabalansēja sastāvu ar augstas individuālās meistarības izpildītājiem. 11 gadu laikā Markovičs profesionālajā karjerā netika ne pie vienas zelta medaļas čempionātos vai starptautiskos turnīros, kas negatīvi ietekmēja viņa vērtējumu serbu glābēju lomai.

Drafta perspektīvu neesamība un neizvēlēšanās talantu gadatirgū arī nevairoja Stefana reputāciju. Nemanja Nedovičs bija tas, kurš varēja pagozēties ar aizbraukšanu uz „Warriors”, lai gan otrpus okeānam viņš pavadīja smieklīgi maz laika, un arī to pašu – tikai trešdaļā spēļu. Tā paša iemesla dēļ par serbu cerību priekšējā līnijā dēvēja Ognenu Kuzmiču, lai gan viņa atrašanās Amerikā bija vēl īsāka. Savukārt Markovičs, kurš gan nokļuva NBA skautu redzeslokā pēc vareni aizvadīta Serbijas kausa, palika bez ielūguma uz ASV. Tālmetienu vājā realizācija, kas paspilgtināta ar šausmīgu rādītāju Eiropas čempionātā Polijā (0 no 16!), pārvilka krustu basketbolista cerībām uz radikālām izmaiņām karjerā. Un papildināja mediju radīto iespaidu par viņu.

Visbeidzot, mūsu varonis nekad neizcēlās ar rezultativitāti tā, ka aizēnotu savus komandas biedrus. Tieši otrādi, viņš drīzāk vāca kopā tos pietrūkstošos mozaīkas gabaliņus, kas nodrošina uzvaras absolūti līdzīgās spēlēs. Bet tas jau nekad netiek vērtēts tā, kā gūti 15-20 punkti vai divciapru skaitlis atlēkušo bumbu ailē. Precīza piespēle galotnē, pārtverta bumba sasprindzinātā brīdī, pārliecinoši realizēti soda metieni, ar kuriem komanda veido izrāvienu – tas ir Markoviča darbs, kas nereti palika kolēģu efektīgāko darbību ēnā. Tāpēc nekad neatrada pelnīto augsto novērtējumu ne statistikas protokolā, ne pēcspēļu atskaitēs.

Tomēr Stefans „Zenit” komandai šķiet zīmīgs papildinājums. Jo tieši viņš ir tas, kurš spēj nomierināt komandas darbības un pieradināt to pie aritmijas, lai arī cik ātra būtu spēle. Paskatieties uz pēdējo divu trīs gadu serbu modeli! Tieši ar Markoviča nākšanu laukumā no soliņa un viņa kopīgo radošo darbu ar Teodosiču beidzas haoss. Ļaujot Milošam veidot, mūsu varonis kontrolē bumbas kustību, palīdzot atrast alternatīvus ceļus uz grozu. Viņš vajadzības gadījumā var dot asumu uzbrukumam ar savu caurgājienu. Un, prtoams, serba pieredze nereti lieti noder viņam un komandas biedriem. Gan pozīcijas izvēlē, gan metienu izvēles pieejā Stefans ir ļoti vieds, apsviedīgs un pragmātisks. Balkānu basketbolistiem tieši tā diezgan bieži pietrūkst (varam atcerēties kaut vai Tripkoviču un Tepiču), bet mūsu pleimeikers izdevīgi izceļas uz kopīgā fona. Turklāt ir svarīgi piebilst: Markovičs daudz un labprāt strādā bez bumbas, netiecoties vilkt deķi uz sevi. „Zenit” saspēles vadītājiem pēdējos gados tas nebija raksturīgi: ja Hodžs, Tūlsons vai Daudels redzēja grozu, regulāri aizmirsa par komandas biedriem. Serbs šajā ziņā radikāli atšķiras no viņiem. Un tātad: Timmam, Karasjovam jaunākajam, Vaitam un tam pašam Tūlsonam vazāšanās ar bumbu nu būs jāveic ērtāks apstākļos, nekā pirms Stefana piesaistīšanas. Jo tagad snaiperiem palīdzēs visos iespējamos darbos, nepretendējot uz viņu metienu slavu.

Papildus pluss mūsu varonim ir nesliktās jaucēja prasmes. Izdarot spiedienu uz driblētāju, viņš nemitīgi meklē izdevīgu pozīciju uzbrukuma apturēšanai. Piemēram, pusfināla spēlē pret Austrāliju Stefans gluži kā ar dzēšgumiju nodzēja no laukuma Petiju Milzu un vēl mazliet tika arī Džo Inglsam. Eirolīgā Markovičs bija teju vissakarīgākais „Unicaja” spēlētājs individuālajā aizsardzības modelī, kārtīgi atstrādājot pret kontinentālā basketbola līderiem no CSKA un Telavivas „Maccabi”. Vasīlija Karasjova sistēmā šādām prasmēm ir zelta vērtība. Ja reiz atceramies, ka Stefans vienlīdz veiksmīgi darbojas gan kā sākuma sastāva, gan rezerves spēlētājs, viņa piesaistīšanu Sanktpēterburgas klubs var uzskatīt par visnozīmīgāko.

Visbeidzot, „Zenit” spīdoši nostrādāja serba transfērā arī finansiālā ziņā. Viens no drošākajiem (un nenovērtētākajiem) Vecās pasaules saspēles vadītājs pēc olimpiādes kļūtu ievērojami dārgāks. Jo tieši viņu Saša Džordževičs, tuvojoties play-off, sāka noslogot aizvien vairāk un vairāk, uzsverot spēlētāja nozīmi komandas darbībām – Stefans sāka laukumā pavadīt pa pusstundai, praktiski nekļūdoties galveno pienākumu izpildē. Tas savukārt pirmoreiz ilgu gadu laikā izsauca preses komplimentu salūtu. Bet viņi nodrošināja spēlētājam milzīgu uzmanību arī to vidū, kas iepriekš Markoviču uzskatīja par viduvēju lomas spēlētāju. Sanāk, ka „Zenit” praktiski „nozaga” spēlētāju no transfēru tirgus, taču saglabāja uzticību savai politikai nepārmaksāt vadošajiem izpildītājiem. Tiesa, droši vien tie vēl nav griesti: ir liela varbūtība, ka 2016./2017. gada sezonas beigās Markoviča tirgus vērtība vēl dubultosies, jo Sanktpēterburgā un visā VTB Vienotajā līgā viņš var kļūt par īstu zvaigzni.

Dmitrijs Gerčikovs