Zvaigžņu čempionāts nav sliktāks par sensāciju čempionātu. Ļeva Tigaja blogs

No 240 pamatturnīra mačiem jau aizvadīts 121. Tātad puse. Ir īstais laiks sezonas vidus rezumējumam.
No turnīra tabulas viedokļa pārsteigumu nav dasudz. „Zenit” ilgstoā vadība rudenī (pēc tam arī ne vadība un pat ne otrā vieta), kā jau bija paredzams, ir galā. Tiesa, Sanktpēterburgas klubs aizvien paliek četriniekā, un „Lokomotiv” (vai vēl kādam cita) būs visai grūti no tās vietas to izstumt. Taču tas, piekrīties, jau ir lokāla mēroga uzdevums, kam nav nozīmes attiecībā pret galveno. Piemēram, pret CSKA statusu. Sarkanzilie, tāpat kā labākajos laikos, grasās sev priekšlaikus nodrošināt uzvaru pamatturnīrā un attiecīgi arī sava laukuma priekšrocības visās play-off kārtās. Vai tāpēc vien čempionāts ir garlaicīgs? Nekādā gadījumā! Tas ir interesants ar ko citu: ne jaunām superkomandām, ne jaunām superzvaigznēm. Drīzāk jau ar vecām zvaigznēm, kuras atkal atguvušas priedēkli „super”. Īsāk sakot, ar personībām. Tāpēc piedāvāju jums nelielu hitparādi – no VTB Vienotās līgas 2015./2016. gada sezonas pirmās puses galvenajiem personāžiem.

1. Kīts Lengfords (UNIKS)

Nav nekā banālāka par to, kā izcelt pirmās zvaigznes godā līgas labāko snaiperi. Taču šajā gadījumā runa ir par izņēmumu no ierastajiem gadījumiem. Ja UNIKS tagad ieņemtu kādu desmito vietu, viņu līdera rezultatīvākā statuss nebūtu diez ko sensacionāls. Viņš vienkārši būtu pirmais puisis ciemā. Taču UNIKS ir vicelīdera godā. Lielā mērā tieši pateicoties Lengforda atdzimšanai. 32 gadus vecais amerikāņu aizsargs, kura karjeras norietā, jāatzīst, arī es pats sāku ticēt pārāk agri, atkal atguvis savu labāko gadu svaigumu, kad viņš vēl spīdēja „Himki” un „Maccabi” kreklos.

2. Aleksejs Šveds („Himki”)

Šis puisis varētu būt mazlietiņ spilgtāks par Lengfordu. Taču viņš visu sezonas pirmo pusi bija „dubultās pierīvēšanās” režīmā. Pirmkārt, pie zvaigžņotajiem partneriem (mazliet mazāk zvaigžņotiem, nekā viņš – Raisam, Koponenam un tā tālāk), un otrkārt (un drīzāk pat pirmkārt) – pie sevi pirmās pēc NBA sezonas. Bija uzreiz redzams, ka aiz okeānam Šveds kļuva Eiropas mērogiem par elites līmeņa speciālistu snaipera metieniem. Taču ar to vien ir par maz! Iekļauties diriģenta komandā – lūk, ko pusgadu centās izdarīt Šveds. Un, šķiet, izdarīja. Ar ko arī nekavējoties viņu vētraini apsveicam. Starp citu, ar nelieliem labojumiem viņš atkārto viena cita pazīstama NBA spēlējuša Eiropas aizsarga karjeru. Bārdaina. Grieķa. Un es pavisam neiebildīšu, ja pēc dažiem gadiem Krievija tiks pie sava Spanuļa.

3. Nando De Kolo (CSKA)

Eirolīgas 2015/2016 teju labāko (pēc statistikas viennozīmīgi labāko bez jautājumiem) spēlētāju tikai trešajā vietā mūsu čempionātā šķiet dīvaini. Taču, kā jau es centos paskaidrot iepriekš, spriežu ne tikai pēc klases, bet arī pēc spilgtuma un jauninājumiem. Bet De Kolo CSKA tomēr ir jau otro sezonu, kas gan ievērojami atšķiras no pirmās. Pirms gada nebija skaidras atbildes jautājumu, kurš šajā komandā ir galvenais – viņš vai Teodosičs. Un ja arī bija, tad drīzāk jau serba, nevis francūža labā. Tagad situācija ir mainījusies un ir diametrāli pretēja. Pirmais spēlētājs šosezon CSKA (kā arī Francijas izlasē, Eiropā – izvēlieties paši) neapšaubāmi ir De Kolo. Brīžiem viņa sniegums mazlietiņ ož pēc ģeniālā Papalukasa nulto gadu vidū. Un ja man būtu pamats iepriekšējā teikumā izvairīties no vārda „brīžiem” izmantošanas, tad esmu pārliecināts, ka CSKA jau šopavasar būtu „visa čempions”, bet... Pagaidām var vien konstatēt visai sekmīgu sadarbību starp De Kolo un Teodosiču, ne vairāk. Piemēram, tāpat kā Himkos Švedam un Raisam.

4. Georgis Barcjuks („Lokomotiv-Kubaņ”)

Līdz šai sezonai mēs Krievijā šo treneri neņēmām par pilnu. Jo bijām pārliecināti, ka „Olympiacos” panākumi, apspēlējot CSKA Eirolīgas „Final Four”, bija ne tik daudz Barcjuka, cik viņa ģeniālā padotā, „trenera laukumā” Spanuļa nopelns. Taču „Loko” sniegums pēc grieķu speciālista stāšanās amatā kļuva tik interesanta un neparasta, ka tikai aklais nevarēja to nepamanīt. Jā, krasnodariešiem ir problēmas uzbrukumā, taču viņu aizsardzība pelnīti tiek uzskatīta par visdrošāko, ielencošāko un pārtverošāko visā kontinentā. Un šo aizsardzību izveidoja tieši Barcjuks. No pašiem sākumiem un meistarīgi. Ja „Lokomotiv” komandai šajā nominācijā arī ir kāds konkurents, tad tas ir... „Olympiacos”.

5. Dontejs Dreipers („Lokomotiv-Kubaņ”)

Pēc idejas tas nav pareizi. Kāpēc divi pēc kārtas ir no „Loko”, kas VTB Vienotajā līgā ir tikai piektais? Kāpēc, piemēram, ne Kurbanovs (kurš patiešām ir labs) vai, teiksim, ne Kurbanova treneris Itudis? Kāpēc, visbeidzot, ne cits krasnodarietis Dileinijs, kurš pēdējos mēnešos nosmēlis lērumu individuālo balvu Eiropas mērogā? Kāpēc, kāpēc... Tāpēc! Subjektīvi. Nepatīk – neēdiet. Lai gan tomēr mēģināšu paskaidrot, kāpēc tieši Dreipers.
Es viņu atceros jau sen: kopš Dienvidslāvijas laikiem, kopš viņa naturalizēšanās Horvātijas izlases rindām. Veikls bija – neapturēt. Gan ar caurgājienu, gan ar metienu, gan ar acīm, gan ar piespēli. Nezinu, ar ko viņu salīdzināt. Kaut kas pa vidu starp Holdenu un Makkalebu, ja saprotat, par ko es. Bet pēc tam kaut kas sāka mainīties. Dreipers pārcēlās uz superzvaigžņoto „Real” un tur – panīka. Domāju, pie vainas bija savainojumi. No iepriekšējiem ātrumiem un asuma praktiski nekas vairs nav palicis...
Hronisko savainojumu sekas viņam redzamas arī „Loko” klubā. Vismaz tiem, kas zina un atceras, kāds Deipers bija pirms savainojumiem. Taču šis viltnieks pamanījies pielāgoties un atrast sev jaunu specialitāti: buldodzisku aizsardzību. Un – pārtvertās. Labāk par Dreiperu Eiropā pašlaik neviens nepārtver bumbas. Reaģēt ar garo roku (viņam, starp citu, ir īsas) uz ātri lidojošu bumbu ir viena lieta. Bet pavisam kas cits ir priekšlaikus veikt izrāvienu no laukuma dziļuma un notvert citam adresētu piespēli tā, it kā tā būtu adresēta tev. Viņš lasa kombinācijas, un viņš tās pārtrauc. Regulāri. Tā pat nav meistarība, tas ir liktenis. Ļoti neparasts liktenis un karjera. Interesanti, kā pašreizējais „aizsardzības” Dreipers nospēlētu pret iepriekšējo uzbrūkošo?..