„Armijnieks” Gavrilovs Tallinā. Kāpēc tas būs interesanti?

Transfēru loga beigās Igaunijas „Kalev” izīrēja no CSKA 20 gadus veco saspēles vadītāju Aleksandru Gavrilovu, vienu no Krievijas perspektīvākajiem basketbolistiem. Speciāli VTB Vienotās līgas mājas lapai Dmitrijs Koļinovs skaidro, kāpēc uzmanīgi jāseko jaunā talanta gaitām viņa jaunajā komandā.

***

38 stundas pēc sarežģītas spēles Eirolīgas Top-16 kātrā Barselonā, kur „armijnieki” cieta sāpīgu zaudējumu pagarinājumā, Dimitrisa Itudisa padotajiem bija jādodas laukumā Krasnojarskā. Pārvarēt septiņus tūkstošus kilometru pilnā sastāvā nemaz nebija nepieciešams, tāpēc treneru korpuss pavisam saprātīgu iemeslu dēļ nolēma atstāt vadošos spēlētājus Maskavā. Nando De Kolo, Milošs Teodosičs, Andrejs Voroncevičs un Kails Hainss uz VTB Vienotās līgas vistālāko pilsēto neaizlidoja, toties „armijnieku” audzēkņiem Aleksandram Gavrilovam un Artjomam Vostrikovam tikšanās ar „Jeņisej” kļuva zīmīga. Tā bija viņu debija pieaugušo basketbolā.

16 sekundes pirms finālsirēnas Pāvels Korobkovs uzsita apzinātu piezīmi pretiniekam, lai sarkanzilie varētu veikt maiņas un tikt pie uzbrukuma. Jau pēc mirkļa straujais Gavrilovs līda virsū masīvajam Delrojam Džeimsam un nopelnīja tiesības izpildīt soda metienus. Tā viņš atklāja savu punktu rēķinu pieaugušo basketbolā un neviļus lika līdzjutējiem sākt runāt par jaunu uzlecošo zvaigzni. Eiropas spēcīgākajā klubā audzēkņa došanās laukumā nekā citādi nemaz nevar tikt uzņemta.

Auditorija, kas seko vismaz VTB Vienotās jauniešu līgas čempionātam, Aleksandru Gavrilovu pazīst pat ļoti labi. CSKA-2 kapteiņa lomā viņš divreiz cēla čempionu kausu virs galvas, tika atzīts par „Final Eight” labāko saspēles vadītāju, iekļuva „Jauno zvaigžņu spēles” starta pieciniekā un bija pārliecinošs līderis jauniešu līgas asistentu sarakstā. Te var pieminēt arī regulāru spēlēšanu dažādu vecumu izlasēs.

Tik perskeptīviem spēlētājiem zināmā periodā ir ļoti svarīgi pieņemt pareizus lēmumus, kas ietekmēs karjeras turpinājumu. Censties ielauzties pamatsastāvā, kā to darīja Mihails Kulagins un Antons Astapkovičs vai, piemēram, kā Aleksandrs Gaņkevičs un Vladislavs Starateļjevs, izmēģināt savus spēkus pieticīgākos klubos, taču tikt pie lielāka spēles laika? Reizēm pirmais variants objektīvu iemeslu dēļ šķiet neiespējams, basketbolists aizkavējas par ilgu jauniešu līmenī, pāraug to, zaudē vairākus gadus un tikai 22-23 gadu vecumā debitē pieaugušo līmenī. Salīdzinājumam – Andrejs Kiriļenko jau 20 gadu vecumā stabili spēlēja Jūtas „Jazz” starta pieciniekā, cīnoties aizsardzībā pret Maiklu Džordanu, Kobi Braientu un citiem leģendāriem spēlētājiem. Šāds gadījums gan ir unikāts, taču jebkuram jaunajam sportistam vajadzētu orientēties pēc pašreizējā RFB prezidenta karjeras.

Objektīvi vērtējot, gaidāmajā sezonā Aleksandrs Gavrilovs regulāri paliktu ārpus „armijnieku” pieteikuma, kur viņa pozīcijā var spēlēt De Kolo, Teodosičs, Džeksons vai pat Kulagins jaunākais. Tāpēc īre uz VTB Vienotās līgas klubu šķiet visai interesants variants karjeras turpināšanai.

Nevajadzētu nicinoši attiekties pret īri. Tās nav beigas karjerai CSKA klubā, bet gan iespēja progresēt un atgriezties klubā labākam. Ir lērums izcilu piemēru, kad spēlētāji tādā veidā izsitās. Lūk, trīs spilgtākie no tiem.

1) Aleksejs Šveds

Īre: uz „Himki” (2006-2007) un „Dinamo” (2009-2010)

Rezultāts: 3 sezonas NBA, atgriešanās Krievijā Eiropas spēcīgākā aizsarga statusā, labākā Krievijas basketbolista tituls un neoficiālais VTB Vienotās līgas efektīgākā spēlētāja tituls.

2) Ņikita Kurbanovs

Īre: uz „Lokomotiv-Rostov” (2005-2006), UNIKS (2008) un Sanktpēterburgas „Spartak” (2008-2009).

Rezultāts: atgriešanās CSKA viena no līgas labākā aizsardzības basketbolista statusā, visnegaidītākais un patīkamākais Krievijas spēlētāja progress pēdējos gados.

3) Antons Ponkrašovs

Īre: uz „Himki” (2007-2009)

Rezultāts: neoficiālais valsts labākā saspēles vadītāja tituls, olimpiādes bronzas medaļas un, protams, foto ar galveno līdzjutēju.

Teicama iespēja atgriezties dzimtajā klubā pēc ilgāka laika labāku rūdījumu guvušam ir arī Aleksandram Gavrilovam.

Grūti uzreiz tā iztēloties interesantāku īres variantu par igauņu „Kalev”. Komanda nav izlutināta ar panākumiem, tāpēc tajā ir mazāk spiediena no preses, taču tā spēlē trīs dažādos turnīros (vakar igauņi saņēma uzaicinājumu spēlēt Eiropas kausā) ar pavisam dažāda līmeņa pretiniekiem. Komandas galvenais treneris Alars Varrāks ir plašas rotācijas piekritējs. Viņa vadībā vienmēr tiek dota iespēja arī jauniem spēlētājiem. Tā, piemēram, Raians Veidemans pārvērtās no cerīga talanta par vienu no Igaunijas izlases labāko snaiperi. Tagad būtu Aleksandra Gavrilova kārta?

Sezonas sākumā 20 gadus vecais saspēles vadītājs pat varētu kļūt par vienu no „Kalev” vadošajām opcijām. Viņš aizvadīja garu pirmssezonas posmu ar CSKA, un tajā laikā daudz kopīgi strādāja ar Āronu Džeksonu, tāpēc par krieva fizisko gatavību Varrakam nudien nav jāuztraucas. Gavrilovam līdz šim vēl nekad nav bijis nekādu problēmu ar adaptēšanos dažādās komandās. Laukumā izlīdzēja pleimeikera talants, bet ārpus tā – svešvalodu zināšanas. Ir pa spēkam pat izcīnīt vietu sākumsastāvā konkurencē ar Igaunijas izlases saspēles vadītāju Stenu Soku, kurš krievam zaudē gan auguma, gan organizētāja īpašību ziņā.

Ja jau pirmajā pilnvērtīgajā debijas sezonā pieaugušo līmenī Aleksandrs pratīs iejusties efektīva diriģenta lomā, tad mēs varēsim pamatoti spriest par līgas nākamo superzvaigzni un iespējamo duetu Gavrilovs-Kulagins izlases kontekstā. Ļoti jau nu gribētos, lai tas notiktu, jo čempionātam un visai valstij nepieciešamas jaunas zvaigznes, bet veterāniem – cienīgi aizstājēji.

Dmitrijs Koļinovs