Klāt Kārters un Bungu-Kolo. Cik teicami „Himki” strādā starpsezonā

Šajā starpsezonā „Himki” ir viens no galvenajiem spēlētājiem Eiropas transfēru tirgū. Piemaskavas komanda ne tikai atradusi aizstājējus aizgājušajiem līderiem, bet arī cenšas kļūt spēcīgāka.

Speciāli VTB Vienotās līgas mājas lapai Dmitrijs Gerčikovs pēta himkiešu selekciju, analizējot izmaiņas kluba spēles filozofijā.

***
Pirmoreiz es redzēju Džastinu Kārteru klātienē 2014. gadā, kad amerikāņa „Usak” mērojās spēliem ar Minskas „Cmoki” Izaicinājuma kausa ietvaros. Publika pulcējās ārēji necilā un vairāk jau angāru atgādinošā arēnā, bet, tuvojoties starta strīdus bumbai katra pozitīvā darbība mājinieku favorītu izpildījumā tika sagaidīta ar ovācijām. Sajūtot kolosālu atbalstu, turku sportisti kāpināja kaislību temperatūru ar efektīgiem paņēmieniem, lai vēl lielākā ekstāzē nogādātu fanus. Ēriks Bikners dankoja no augšas, bet pēc tam sita sev pa krūtīm kā Tarzāns. Kriss Vorens dalīja alleu-oop piespēles Sertačam Šanlijam, lai tas ar saviem 214 centimetriem uz visiem noraudzītos no augšas. Pat Eiropas basketbola galvenais klusais zēns Miha Zupans šķita dzirdam atbalsta dziesmas, kas nāca no tribīnēm, un bez kļūdām uzbruka grozam no pustālās distances. „Usak” gatavojās noraut spārnus baltkrievu „pūķiem”, kas tika demonstrēts visādā ziņā.

Tikai Džastins Kārtets vien izcēlās no pretinieku rindām. Ik pa laikam izpildot metienu vingrinājumus, viņš daudz biežāk pameta aci uz Minskas komandas laukuma daļu, it kā pētot gaidāmo pretinieku stiprās un vājās puses. Reizēm pienāca tuvāk centra līnijai, pētot snaiperu darbošanās manieri, citkārt atspiedās pret savas komandas soliņu, it kā pievienojoties garo opozīcijai pret garajiem spēlētājiem. Nezinu, kāpēc, bet radās iespaids, ka amerikānis ir krietni gudrāks par saviem tautiešiem un citiem „zīmuļiem”. Jo viņš paļāvās uz veselo saprātu, gatavojoties mačam, nevis emocijām. Vai tik tā nav nobrieduša spēlētāja pazīme?!

... Kārters tovakar nebija diez ko labs: tikai četri metieni no 10 no spēles krita grozā. Tomēr pārvērtēt viņa darbības laukumā bija sarežģīti. Uzbrucējs vienmēr bija tieši tur, kur tas bija nepieciešams: vāca atlēkušās, piespēlēja partneriem, pārtvēra un bloķēja tik savlaicīgi, ka „Usak”, pateicoties viņam, visu to vakaru spēlēja no spēka pozīcijām. Precīzi un sabalansēti. Kad janičarieši ieradās Minskā bez viņa, saņēma no „Cmoki” kārtīgu sutu, un tad komandas atkarība no amerikāņa centieniem kļuva acīmredzama pat diletantiem.

Tāpēc es nemaz nebrīnījos par Kārtera pāreju uz „Galatasaray” jaunajā gadā. Basketbola intelekta un darba spēju dēļ divējādajam uzbrucējam bija jātiek pie paaugstinājuma. Turklāt Eiropai viņš adaptējās diezgan ātri, pamīcoties Turcijas zemākajās līgās un lieliski iekļaujoties šī kontinenta basketbola filozofijā. Bet Oktajam Mahmuti, kas tobrīd vadīja turku dzeltenzilo dinastiju, tieši bija vajadzīgs visu protošs spēlētājs, kurš nevilktu deķi uz sevi, bet, tieši otrādi, savienotu Stambulas mozaīkas gabaliņus vienā veselā. Džastins misiju izpildīja, un droši vien varētu iemirdzēties Turcijas basketbola elitē vēl spožāk. Taču „Gala” sāka vadīt Ergins Atamans, kurš paļāvās uz savu pārbaudīto gvardi. Turklāt no jaunā izpilddirektora prasīja skaļus darījumus, bet Kārters komandas kasi papildināt nespēja. Amerikānim nācās pārcelties uz pieticīgāko, bet ne mazāk lielisko „Karsiyaka”. Pēc tam nācās veltīt laiku spēlēšanai Ķīnā, kur algu līmenis bija tāds, kas ļāva amerikānis pusgada laikā atrisināt daudzus jautājumus par savu nākotni.

Un, lūk, tagad „Himki”. Kāpēc? Tāpēc, ka spēlētājs un komanda savas jaunās filozofijas ziņā piestāv viens otram ideāli. Kā rums un pirāti. Duško Ivanovičs izdarīja pareizos secinājumus no pagājušās sezonas kļūdām, kuras gaitā „dzeltenzilo” stilistiku noteica līderu individuālā meistarība. Taču tagad komandā tiek pulcēti ne tikai tie, kas spēlē klavieres, bet arī no tiem, kas tās pienes. Iepriekš bumbu nācās dalīt starp trīs un reizēm pat četriem basketbolistiem. Pēc atlēkušajām bumbām cīnīties devās ne tuvu ne visi. Un arī ātrie uzbrukumi ne reizi vien tika aprauti atsevišķu izpildītāju pārmērīga egoisma dēļ. Bet tagad ir skaidrs: Piemaskavas „Emets Brauns” konstruē nākotni, liekot akcentu uz spēlētāju daudzpusību. Viņš jau zina par Šveda pleimeikera iespējām, ir informēts par Moņas varēšanu spēlēt ceturtā numura lomā, cer izvest no ierastās darba vienveidības Todoroviču. Un tagad turpina papildināt šo kodolu ar ļoti plašu funkciju klāstu, kas spētu cīnīties komandas labā, netiecoties pēc labākas statistikas.

Kārters noteiktajām prasībām atbilst ideāli. Starp citu, arī Perijs Džounss un Ērls Roulends. Gan no statistikas, gan vizuāli-analītiskā redzesloka jaunpienācēji izskatās satriecoši. Viņiem nav acīmredzamu trūkumu, viņi ir pietiekami pieredzējuši un basketbola ziņā gudri, lai izvēlētos labāko no iespējamajiem risinājumiem. Turklāt katrs no viņiem ir vadāms, kā „Himki” pietrūka pagājušajā sezonā izšķirošajos brīžos starptautiskajos un nacionālā mēroga mačos.

Teoriju par dzeltenzilo mentālo pārorientēšanos apstirina arī nesenais transfērs, kas iegūts no Francijas. Krievi pārvilināja pie sevis Francijas čempionāta lietderīgāko spēlētāju no „Limoges” Novelu Bungu-Kolo. Runā, ka Ivanovičs bija uzbrucēja fans vēl laikā, kad vadīja „Pao” un vairākas reizes mēģināja pieaicināt viņu pie sevis uz Grieķiju. Taču tad Nobela ilgtermiņa līgums neļāva to īstenot. Tagad šādu šķēršļu ceļā nebija: pēc četriem gadiem „Limoges” kreklā Bungu-Kolo pats palūdza par pārcelšanos citur un izteica vēlmi atteikties no darba līguma pēdējās sezonas.

Veicot darījumu, „Himki” panāca universalitāti flangos un uzsvēra – viņu redzējums par mūsdienu basketbolu ir tāds, ka katram spēlētājam laukumā jāprot no visa pa druskai. Un vajadzības gadījumā komandas atsakās no prioritātēm cita darba labā – varbūt grūtākas, varbūt ne tik augstu vērtētas, bet komandas labā. Ja esi tam gatavs, esi aicināts uz klāja. Ja nē, peldi fantazēt uz „Barcelona” pie Barcjuka (tam patīka brīvdomātāji pleimeikeri pirmā numura lomā) vai dodies laist muļķi uz „Milan”, kur katrs spēlē par sevi.
Redzētu tādu „Himki”, protams, būs neierasti. Taču tāpēc ar vēl lielāku nepacietību tiek gaidīta jaunā sezona. Ja Ivanovičs spēs īstenot savu revolūciju līdz galam un kardināli pamainīs komandas mentalitāti, tad galu galā mēs redzēsim vienu no neparastākajām komandām VTB Vienotās līgas pēdējos gados.

Dmitrijs Gerčikovs